Veiksmīga un neveiksmīga saskarsme

SASKARSMES JĒDZIENS
Dzīvojot cilvēku sabiedrībā, cilvēkam vienmēr nākas kontaktēties ar citiem cilvēkiem ar dažādu zīmju un citu paņēmienu palīdzību. Jebkuru mijiedarbību starp cilvēkiem sauc par saskarsmi.1
Saskarsme tātad ir cilvēka sociālās dabas izpausme un realizācija. Ir divas pieejas saskarsmes interpretācijā: socioloģiskā un sociālpsiholoģiskā. Plāšākā – socioloģiskā pieeja traktē saskarsmi kā vienu no cilvēka pastāvīgām darbības formām ar specifiskiem mērķiem un uzdevumiem līdztekus darbam, izziņai un vērtēšanai, kā to obligāto komponentu. Saskarsmes process ir reālais, aktuālais konteksts, kurā notiek cilvēku mijiedarbība un nodibinās cilvēciskie sakari.
Sociālpsiholoģiskajā pieejā saskarsme tiek definēta šaurāk. Saskarsme ir tiešs vai netiešs kontaktēšanās process, kura mērķis ir ietekmēt partnera uzvedību, emocijas, dispozīcijas, aktivitātes pakāpi un darbību.
Saskarsmei ir divas izpausmes: ārējā un iekšējā. Saskarsmes ārējā izpausme ir partneru reālā komunikatīvā uzvedība, kuru var redzēt un dzirdēt un kura izpaužas kā vārdiska vai nevārdiska vēršanās pie partnera. Saskarsmes iekšējo izpausmi mēs neredzam, bet varam spriest par to, balstoties uz novērojumiem.2
Saskarsme ir viens no galvenajiem personībai pieejamiem izziņas paņēmieniem, jo katra personība tikai ar saskarsmes palīdzību, atdarinot citus sabiedrības locekļus, iemācās saprast sabiedrību un līdz ar to arī sevi. Cilvēks saskarsmē tiek iesaistīts ar pirmo elpas vilcienu – atrodoties līdzās mātei. Saskarsme turpinās ģimenē, skolā, studiju laikā un profesionālajās gaitās. Bieži vien tieši saskarsme ir “tramplīns”personības pašnoteiksmei domās un darbos.

…