Vējš rodas, Saules enerģijas plūsmai sasildot Zemi, kuras reljefs nav regulārs un kura rotē. Notiek gaisa masu kustība. Vējš nav pastāvīgs, tā ātrums mainās. Vēja enerģiju nevar saņemt nepārtraukti, tomēr tā ir pastāvīgāka nekā saules enerģija, kas ir pakļauta diennakts un gadalaiku ritmam.
Vēja enerģētika ir zinātnes un tehnikas nozare, kas izstrādā teorētiskos pamatus, metodes un iespējas vēja enerģijas izmantošanai elektro, mehāniskās un siltuma enerģijas ieguvē, kā arī noteic vēja enerģijas tautsaimniecības izmantojamības jomas un apmērus. Galvenās vējenerģētikas iekārtu priekšrocības – tās nepiesārņo apkārtējo vidi, nekaitē augājam un dzīvnieku valstij.
Vēsture
Vēja enerģija tikusi izmantota jau ļoti sen – kuģu virzīšanai, ūdens sūknēšanai, graudu malšanai. Ir pierādījumi, ka pa Nīlas upi laivas ar vēja palīdzību tika dzītas uz priekšu jau pirms 5000 gadiem. Vienkāršas vējdzirnavas izmantotas Ķīnā dažus gadsimtus pirms Kristus, lai sūknētu ūdeni. Vēlāk vējdzirnavas visur tika izmantotas smagu darbu veikšanai – mala graudus, iežus, papīra masu, sūknēja ūdeni, zāģēja akmeņus un kokus. 20. gs. sākumā vējdzirnavas panīka, jo tautsaimniecībā ienāca elektroenerģija, kuru ērti pārvadīt lielos attālumos. Tomēr ar laiku sabiedrībai bija jāsāk domāt par to, ka miljoni tonnu akmeņogļu, naftas un gāzes, sadegot rada izdedžu kalnus, gaisa un augsnes piesārņojumu un ka šie resursi nav mūžīgi. Un tā 20. gs. 80. gados atdzima vēja enerģētika, lai ražotu elektroenerģiju no bezmaksas resursa – vēja un nepiesārņotu vidi. …