Vēlēšanas ir procedūra, kurā visi iedzīvotāji vai to daļa ar balsošanu izlemj, kam uzticēt kādu amatu. Demokrātiskās vēlēšanās par vēlētāju balsīm sacenšas vairāki kandidāti vai vairākas partijas un vēlētājiem ir tiesības un iespējas no viņu vidus izvēloties vienu. Tiesības balsot tiek uzskatītas par vienīgajām poltiskajām tiesībām, kuras reāli bauda vairums zemeslodes iedzīvotāju, taču tikai apmēram vienā trešdaļā no 160 valstīm, kurās mūsdienās tiek rīkotas vēlēšanas, notiek vairāku kandidātu un partiju sacensība. Arī bijušajā PSRS līdz 1989. gadam vēlēšanu biļetenos tika ierakstīts vienīgi tik daudz kandidātu, cik deputātu bija jāievēlē, - vēlēšanas notika bez kandidātu konkurences. Iedzīvotāju kontingents, kuram ir tiesības piedalīties vēlēšanās, dažādās valstīs var atšķirties, un atlases kritērijs var būt dzimums, rase, vecums vai citi faktori.
Ziemeļvalstīs, piemēram, vīriešiem vispārējās balsstiesības tika piešķirtas – Dānijā 1901. gadā, Norvēģijā 1900. gadā, Zviedrijā 1911. gadā un Somijā 1907. gadā. Līdz tam pastāvēja dažādi ierobežojumi: balsot nevarēja kalpi (Dānija), tie kuri bija bankrotējuši vai nebija nomaksājuši nodokļus (Norvēģija, Zviedrija), u. c. Vēlāk vēlēšanu tiesības ieguva arī sievietes: Dānijā 1918. gadā, Norvēģijā 1915. gadā, Zviedrijā 1912. gadā, Somijā 1907. gadā. Pirmā valsts pasaulē, kurā sievietēm atļāva balsot, bija Jaunzēlande. Tas notika 1883. gadā. Mūsu gadsimta 20. gados sievietēm tiesības balsot tika piešķirtas vairumā Eiropas valstu (Latvijā kopš 1920. gada), taču Francija kavējās to darīt līdz 1945. gadam un Šveice – līdz 1971. gadam.
…
