Vai zini, kas tie tādi? Varbūt esi ko dzirdējis par iļģiem, pauriem vai paurīšiem, ķauķiem, gariem, urgučiem? Latvijā tā dēvējuši viņsaulē aizgājušo cilvēku dvēseles, domādami un ticēdami, ka nomirdams cilvēks nevar vienkārši izzust. Nāve nav nebūtība, nekas. Tā ir pārvēršanās. Cits veids. Vienīgi jāprot šo citu veidu pazīt, atminēt. Silts miglas kamols apņem kā vecmāmiņas rokas… Zvaigznīte debesīs pamirkšķina…Varbūt tie ir viņi, mūsu mīļie?
Kur paliek cilvēks pēc nāves? Zemzemē gana veļu govis vai debesīs - zvaigžņu pulkus? Vai domā par mums tāpat kā mēs par viņiem? Pēcnāve ir neizdibināts noslēpums, ko cilvēks nevar līdz galam atminēt i ar visu savu šodienas gudrību.
Rudenī, kad apkārtne vairāk liek domāt par iznīcību, kad zemnieka lielie gada darbi apdarīti, rodas atelpas brītiņš, sevišķi piemērots pārdomām - kā veicies šajā gadā un kā nodrošināties ar labu ražu nākamajam. Tad prātā nāk arī senči, viņu gudrais padoms. Dažs saimnieks lietainās rudens naktīs pat gājis uz kapiem pēc padoma.
Arī veļiem rudens naktīs nav mierīga gulēšana - gribas zināt, kā mājniekiem klājies. Viņi dodas katrs uz savu sētu - izstaigā druvas un ēkas, visus kaktus un iečukst savējiem labus padomus ausīs, dod nākamai gaitai sekmi un šķirmi; labībai - ražu, lopiem un cilvēkiem - veselību. …