Šādu terminu, verdzība, jau lietoja tālajā vēsturē pirms mūsu ēras. Verdzība sāka veidoties Tuvajos Austrumos 4. g. t. p.m.ē.
Vergus ļoti plaši izmantoja lauksaimniecībā. Vergu darbs bija ienesīgs tikai tad, ja vergi nepārtraukti strādāja, tāpēc tas bija visrentablākais tad, ja vergu grupa bija neliela, kad kontrole varēja būt efektīvāka. Lielākus ienākumus bija iespējams iegūt tiem saimniekiem, kuriem nepiederēja pārāk liels īpašums. Tiem bija nepieciešams mazāks skaits vergu, līdz ar to, tos bija vieglāk kontrolēt un viņu darbi tika vairāk uzraudzīti. Saimniekiem, kuriem bija lielāki īpašumi tiem, protams, bija nepieciešams vairāk strādnieku (vergu). Bet līdz ko ir vairāk strādnieku ir grūtāk viņus visus nokontrolēt, tāpēc daudzi slinkoja un nedarīja tik daudz cik vajadzēja patiesībā. Un viņu padarītais darbs nebija beigās tik daudz, cik tiem, kuri strādāja.
Lai vergus nodarbinātu, tiem tika iecelti uzraugi. Savukārt īpaši centīgiem vergiem tika piešķirta lielāka pārtikas deva, labāks apģērbs un pat neliels īpašums personīgai lietošanai (piemēram, pāris aitas, mājsaimniecības piederumi).
II-I gs.p.m.ē. sākās strauja amatniecības attīstība. Sākās rosīgi tirgus sakari starp pilsētu un laukiem, pilsētu augšana un iedzīvotāju skaita palielināšanās pilsētās. Tas viss palielināja amatnieciskās ražošanas attīstību. Atšķirībā no lauksaimniecības, amatniecībā lielāka nozīme bija brīvajiem amatniekiem, kaut gan bieži sastopamas amatnieku darbnīcās ar 10-20 strādniekiem, kur visi vai puse bija vergi.…
