Līdz ar pienākuma apziņu, ikdienas darbiem un rūpēm, liriskā sieviete Ā.Elksnes dzejā sevī iemājo arī trauslu dvēseliskumu. Tāpat arī tieksmi pēc skaistā, skaidrā, stabilā: „Tīru dzīvi man gribētos nodzīvot,/ Tīru, kaut arī grūtu,/ Lai katrs mans solis,/ Lai katrs mans vārds/ Skaidrības apstarots būtu” (krājums „Galotņu gaisma”).
Ā.Elksnes liriskā varone ir atvērta pret dzīvi un apkārt notiekošo: „Es negribu ieslēgties sevī/ aiz splīna ledainās sienas,/ manai sirdij lai katra diena/ ir atvērto durvju diena,../ ..Pa atvērtu siržu zemi/ ar atvērtu sirdi eju”(krājums „Vasaras vidū”).Viņa uzticas pasaulei, kas ir apkārt un nebaidās zaudēt ne sevi, ne savu dvēseliskumu.
Ā.Elksnes liriskā sieviete prot atrast pārliecību saviem spēkiem arī lielā izmisumā: „Es kā zvērs sev brūces salaizīšu,/ Es kā noliekts kārkls izsliešos/ Un ik dienas sprīdīti pēc sprīža/ Aizvilkšos no sāpēm tālāk nost” (krājums „Uz tavu veselību, zeme!”). Šajās rindās tiek atklāts sievietes garīgais spēks un nepadošanās dzīves likstu priekšā.
Liriskā varone nesūdzas par dzīves grūtībām, viņa gatava stāties pretī visam, ko liktenis nolēmis tai piespēlēt. Dzejolī „Es nenoguršu no dzīves..” viņa saka: „Es nenoguršu no dzīves,/ no manis viņa nogurs..”, turpinājumā seko: „ ..līka kā Kukažiņa,/ Diendienā ar mani cīnoties,/ tāda būs kļuvusi viņa./ Es stalta, kā vienmēr, stāvēšu,/ pīlādžu apstarota,..” (krājums „Galotņu gaisma”). Grūtības un neveiksmes tiek pieņemtas kā dzīves izaicinājums. Bez tām cilvēks iekšēji nevar būt harmonisks. Dzejolī „Grūti” teikts: „Grūti – tas nozīmē dzīvot.”(krājums „Trešā bezgalība”).
Ā.Elksne rāda, ka viena no nozīmīgākajām dzīves pamatvērtībām ir laime. To katra sieviete, neskatoties uz rūpēm un grūtībām, ar kurām jāsastopas ikdienā, cenšas iegūt un noturēt. Dzejolī „Burve” liriskajai varonei iespējams izvēlēties visu, ko viņa vēlas, taču viņa saka: „ – Ak, burve, būt skaistai ir jauki,/ Un jauki ir gudrai būt,/ Es tomēr ne skaista, ne gudra,/ Bet laimīga vēlētos kļūt.”(krājums „Klusuma krastā”).
Liriskās sievietes raksturojums veidojas no sīku izjūtu niansēm, atsevišķiem intīmiem pārdzīvojumiem, jūtu un atziņu bagātības. Ārija Elksne atspoguļo daudzveidīgu, zinošu, mīlošu sava laika sievieti un viņas iekšējo pasauli.
Jūtu un emociju attēlojums Ā.Elksnes dzejā rada saikni ar pašas dzejnieces dzīvē piedzīvoto, izjusto un novēroto. Dzejas izlasē „Es visu mūžu mīlējusi esmu” liriskā varone, ko var uzskatīt par pašu dzejnieci, nemitīgi ir dzīves pamatvērtību meklētāja, tā tiecas dzīvot saskaņā ar sevi, dabu un apkārtējiem. Viņa ir sieviete, kas var būt gan meita, gan māte un sieva, bet tajā pašā laikā viņa spēj saglabāt savu sievišķību un personību. Šīs spējas atslēgas vārds ir mīlestība.
…