Vērtības ir ļoti sarežģīts fenomens, kas caurauž un sakārto mūsu dzīvi, sākot ar bioloģisko un beidzot ar kultūras un gara dzīves augstākajiem mērķiem. Jau sengrieķu filozofi pievērsa uzmanību tam, ka cilvēka dzīvi nosaka noteiktas orientācijas – viņš parasti dod priekšroku patīkamajam, grib sasniegt baudu, iegūt zināšanas, labklājību, tāpēc cenšas izvairīties no visa nepatīkamā un traucējošā (23; 36).
Aksioloģija – zinātne par vērtībām – radās divdesmitā gadsimta sākumā buržuāziskajā filozofijā. Filozofi pretstatīja aksioloģiju zinātnei, saskatīja zinātnē ”īpašu pasauli”, kas pretēja realitātei, tādējādi mītificēja un mistificēja vērtību izpratni. (24;8). Vērtību problēmas izvirzīšana ir dziļi pamatota un cieši saistīta ar ideāla, mērķa, normas, cilvēka dzīves jēgas jēdzieniem (15). Aksioloģijas pamatlicējs Makss Šēlers mācību par vērtībām attīsta fenomenoloģijas kontekstā. Vērtība pastāv emocionālā vērojumā, cilvēks to pārdzīvo, nevis abstrakti izsecina, tādējādi tās savā būtībā ir neatkarīgas no vērtējuma. Vērtības ir fenomens, kas atklājas emocionālās intuīcijas aktā (23;37). Arī Liepājas Universitātes pedagoģijas profesore A. Līdaka min, ka vērtības ir sarežģīts fenomens, kas norisinās katram indivīdam subjektīvi, taču nozīmīgumu ietekmē arī sabiedrības attieksme pret tām (7;39).
Pēc filozofa P. Zeiles uzskatiem, vērtības jēdziens ir objektīvā un subjektīvā vienība. Dialektiskās vienības objektīvā puse ir priekšmetu un parādību objektīvās īpašības, bet subjektīvā – to uztvere cilvēkā un konfrontācija ar viņa vajadzībām un interesēm (24;30). Filozofs Ž. P. Šatrs vērtību definē kā jēgu, kuru cilvēks izvēlas. Vērtību izvēle saistīta ar cilvēka aktīvo pozīciju – vērtības nosaka izvēli, kam dot priekšroku (6;574). …