Vērtspapīru tirgus darbības pamatprincipi
Vērtspapīri ir finanšu instrumenti, kas apliecina kādas personas vai uzņēmuma pienākumus vai tiesības pret citu personu vai uzņēmumu un ar ko tiek veikti darījumi finanšu tirgos. Par vērtspapīriem šos finanšu instrumentus sauc tādēļ, ka agrākos laikos visi līgumi, apņemšanās, pienākumi un tiesības tika noformētas uz papīra, bet, pieaugot darījumu apjomiem un attīstoties informācijas apmaiņas tehnoloģijām, tika ieviestas jaunas uzskaites un norēķinu metodes. Mūsdienās vērtspapīri ir prece, kas visbiežāk pastāv tikai datora ierakstu veidā, nav ne taustāma, ne arī apskatāma, tāpēc tos sauc par dematerializētiem vērtspapīriem. Dematerializētu vērtspapīru priekšrocība ir tā, ka tie nevar sadegt, tos nevar nozagt vai viltot. Arī ieguldījuma plāna daļas pastāv tikai datora ieraksta veidā.
Pastāv daudzi dažādi vērtspapīru veidi, ko atkarībā no to funkcijām, var sadalīt: īpašuma vērtspapīros - apliecina īpašuma piederību, un parāda vērtspapīros - apliecina vienas darījumā iesaistītās puses parāda saistības pret otru pusi. Pazīstamākie īpašuma vērtspapīri ir akcijas un fondu daļas, savukārt, zināmākie parāda vērtspapīri ir valsts parādzīmes un obligācijas, uzņēmumu obligācijas un hipotekārās ķīlu zīmes.
Vērtspapīru tirgus pamatideju var salīdzināt ar jebkuru tirgu, kur 'tirgotāji' (šajā gadījumā, vērtspapīru tirgus dalībnieki) pērk un pārdod 'preci' (vērtspapīrus), lai gūtu peļņu. Vērtspapīru tirgus galvenais uzdevums ir ieguldīt ietaupījumus vērtspapīros un nodrošināt piesaistošu ienākuma likmi, kā arī investīciju drošību. Savukārt, birža ir tirgus vieta ar saviem tirdzniecības un norēķinu noteikumiem, kas rada tādus pašus nosacījumus un nodrošina tādas pašas iespējas kā tirgus, lai tirdzniecība ar vērtspapīriem varētu notikt.
Vērtspapīru tirgus kā jebkurš cits tirgus veidojas uz pieprasījuma, piedāvājuma un līdzsvara cenas pamata. Pieprasījumu veido vērtspapīru emitenti - valdība, pašvaldības un uzņēmumi, kuriem ir vajadzīgi papildu līdzekļi kāda jauna projekta realizēšanai un kuri grib piesaistīt tos ar jaunu vērtspapīru emitēšanu. Piedāvājumu pārstāv iedzīvotāji un uzņēmumi, kam ir izveidojušies papildus naudas līdzekļi, ko tie vēlas ieguldīt vērtspapīru tirgū, un tādā veidā iegūt papildus peļņu. Savukārt, cenu līdzsvaram ir jābūt tādam, kas apmierinātu gan pircēju, gan pārdevēju.
Kad uzņēmumi, valsts vai pašvaldības vēlas iegūt papildus līdzekļus savas darbības attīstībai, tās emitē jaunus vērtspapīrus un pārdod tos biržā. To sauc par sākotnējo jeb primāro publisko apgrozību. Kad pirmais vērtspapīru īpašnieks no sava īpašuma grib atbrīvoties, viņš sev piederošos vērtspapīrus caur biržu pārdod nākamajam ieguldītājam. Tā sākas vērtspapīru otrreizējā apgrozība jeb sekundārā apgrozība. Šajā posmā labumu gūst tikai vērtspapīru īpašnieki, ne vairs emitents. [6.]
…
