Lai iegūtu pilnīgu priekšstatu par vērtspapīru tirgu un to veidiem, vispirms ir jāizprot vērtspapīru būtība. No ieguldītāja viedokļa vērtspapīrs ir dokuments, kas tā īpašniekam dod noteiktas finansiāla rakstura tiesības, kuras jāapmierina vērtspapīra emitentam. No vērtspapīra emitenta viedokļa vērtspapīrs ir privāttiesību dokuments, savukārt no profesionālā finanšu tirgus dalībnieka viedokļa vērtspapīrs ir finanšu tirgus instruments, ko iespējams izmantot darījumos peļņas gūšanas nolūkā.
Vērstpapīru tirgu un tās veidu vajag zināt un izprast, lai vieglāk varētu darboties finanšu tirgū, lai apzinātu un saprastu šīs sistēmas riskus un priekšrocības, kā arī uzzināt kurā no veidiem iespējams labāk nopelnīt- gan emitents, gan vērtspapīru pircējs. Šīs abas personas vienmēr meklēs kaut ko kā nopelnīt un it sevišķi vērtspapīru tirgū, jo dažreiz pat šajā tirgū ir iespējams labāk nopelnīt nekā kaut kur citur, bet, protams, pastāv arī liels risks.
Vērtspapīru tirgus pamatideju var salīdzināt ar jebkuru tirgu, kur „tirgotāji” (šajā gadījumā, vērtspapīru tirgus dalībnieki) pērk un pārdod „preci” (vērtspapīrus), lai gūtu peļņu. Zinātniskajā literatūra galvenokārt ir sastopams šāds vērtspapīru tirgus definējums- vērtspapīru tirgus ir organizatorisku, juridisku un tehnisku pasākumu kopums, kas rada iespēju noslēgt atklātus un regulētus darījumus ar vērtspapīriem. Tas ir tirgus, kur īstenojas naudas resursu sadale starp naudas piedāvātājiem (ieguldītājiem) un tās patērētājiem (emitentiem) uz vērtspapīru apgrozības kā preces pamata. Pastāv vēl šādas vērtspapīru tirgus pamatfunkcijas- dot iespēju uzņēmumiem, kuri atbilst noteiktiem kvalitātes kritērijiem, piesaistīt finanšu kapitālu.…
