Pauls Anstrats savā grāmatā “Civilizācijas vēsture” ir konservatīvs savos spriedumos par vēsturi un vēstures izpratni. Man šķiet, ka šādu attieksmi uz viņu ir atstājusi dzīve rietumus. Lasot šo grāmatu man izdevās formulēt dažas tēzes, kuras atklāj šī autora attieksmi pret vēsturi vislabāk.
1. Vēsture tiek studēta, lai varētu labāk saprast tagadni un spētu paredzēt nākotni.
2. Vēsturniekam jāprot raudzīties uz pagātnes notikumiem ar to dalībnieku acīm. Citiem vārdiem sakot, jāiejūtas vēsturisko personību ādā, lai izprastu to domu gājienus.
3. Skatoties uz vēsturiskajiem notikumiem, tos jāprot vērtēt kritiski.
Sekojošie citāti pamato šīs tēzes:
“Mūsdienu vēsturnieki izmanto zinātniskākas teorijas. Arheologi un antropologi ir atklājuši, ka cilvēces sākums ir gluži citāds, nekā tas aprakstīts viduslaiku vēsturnieku darbos. Šie zinātnieki aplūko vēsturi kā procesu, kaut arī nespēj izskaidrot, kā šis process ir aizsācies un uz kurieni virzās, tādēļ ir interesanti aplūkot kā daži vēsturnieki šo procesu izskaidro.”. (Anstrats, P.J. Civilizācijas vēsture Rīga: Karogs, 1995. – 7.lpp.) Autors ar šiem vārdiem grib teikt, ka mūsdienu vēstures pētnieki ir spēruši lielu soli vēstures izpētē un attīstībā atšķirībā no viņu priekšgājējiem senākajos un senajos laikos, viduslaikos un jaunājos laikos. Mūsdienu vēstures pētniecība ir cieši saistāma ar avotu pētniecibu, gan artefaktu (arheoloģija, antropoloģija), gan rakstīto. Pēc P. Anstrata vārdiem dažādiem vēstures pētniekiem var būt dažādas teorijas un skaidrojums kādreiz notikušajiem procesiem. Vienīgais kas vieno visus vēsturniekus, kopējais mērķis – revolucionārs atklājums, kas liktu skatīties uz pagājušiem notikumiem savādāk.
…