Secinājumi
Laikā, kad liela daļa pasaules ir pārņemta ar globālās sasilšanas domu, manuprāt, ikkatrs veids, kā var samazināt šī procesa attīstību ir uzslavējams. Lai arī kāds tas būtu.
Ir iespējams krāsot vilnas dziju ar dabīgajām izejvielām, bet vienīgais, ka krāsa sanāk nedaudz sliktāka nekā ja tiek krāsots ar sintētiskajām krāsvielām, bet tas tomēr ir dabai draudzīgāks process.
Senie latvieši spēja nokrāsot vilnu un vilnas dziju ar gandrīz jebkuru augu, bet visizplatītākās izejvielas krāsošanai bija sīpolu mizas un bērza lapas. Ļoti iecienīts bija arī madaru krāsojums, kas deva sarkanu krāsu.
Ozola, alkšņa un sīpolu mizas veiksmīgi tika izmantotas vilnas dzijas krāsošanā. Bija paredzēts, ka no sīpola mizām varēs iegūt dzelteno krāsu, no alkšņa - sarkano, bet savukārt no ozola – brūno. Sanāca, ka no sīpola mizām iegūtā krāsa ir gaiši sarkanīgi brūna, no alkšņa gaiši pelēcīgi brūna un no ozola ļoti līdzīga krāsa kā no alkšņa mizas. Iegūtie šķidrumi pēc augu novārīšanas un izfiltrēšanas bija ļoti dažādi, kas lika domāt, ka krāsas atšķirsies, bet neatšķīrās.
Darba veidošanā, precīzāk dzijas krāsošanā, tika izmantotas metodes, lai noteiktu kodinātāja ietekmi uz krāsas intensitāti. Kodinātājs tika izmantots trīs dažādos laikos: pirms krāsošanas, krāsošanas laikā un pēc krāsošanas. Ar šīs metodes palīdzību izdevās noteikt, ka kodināt pēc krāsošanas ir vispareizāk un vislabāk, jo šādi sanāca visizteiktākā un visspilgtākā krāsa. Ja būtu izmantots otrs vai pat trešais kodinātājs, tad varētu noteikt tieši šo kodinātāju ietekmi uz krāsas intensitāti.
Darba hipotēze netika pierādīta, jo krāsojot ar sintētisko krāsvielu sanāca izteiktāka un spilgtāka krāsa nekā krāsojot ar dabiskajām krāsvielām ( bet tas nenorāda uz to, ka šis darbs bija bezvērtīgs) šo darbu var izmantot meiteņu mājturības stundās kā materiālu, kurā izklāstīta vilnas dziju daudzveidība, un bez tam autoram izdevās iemācīties krāsot vilnas dziju ar to, kas sastopams dabā.
…
