Cilvēks aizvien ir iejaucies dabas jūtīgajā apritē: izcirtis kokus, izlauzis celmus, nolīdis līdumu, lai iegūtu jaunas dzīvošanai noderīgas teritorijas. Viņš ir dedzinājis malku, lai sasildītos, un izmainījis upju tecēšanas virzienu, lai apūdeņotu tīrumus.
Arvien biežāk runājam par sabiedrības izdzīvošanas iespējām, ja saglabāsies līdzšinējie ekonomiskās un tehnoloģiskās attīstības tempi un struktūra. Nereti ekonomiskā un tehnoloģiskā attīstība rada dabas vides degradāciju un izsīkumu, vides piesārņojumu, atmosfēras sasilšanu un klimata izmaiņas. Arvien vairāk cilvēku mūsdienās baidās no ekoloģiskajām briesmām un katastrofām. Cilvēks nespēj būtiski uzlabot dabas vidi, bet var tikai optimāli piemēroties – „pielabot” un izmantot tās atsevišķus elementus savas eksistences labā.
Skaistums ir dabas īpašība – tā ir objektīva un patstāvīga. Mūsdienās arvien vairāk runā par kultūras ekoloģiju, proti, arī par cilvēku sabiedrības vienotību ar dabisko vidi, kas arī ir līdzeklis pret standartizācijas procesiem.
Dabas skaistums ir tas, kas „vēl ir”. Mežs no tālienes liekas skaists, bet aplūkojot tuvāk, izrādās slims. Ir šokējoši pēc daudziem gadiem atgriezties bērnības vietās. Vide kļūst monotona un pelēka. Būtiski ir tas, ka apdraudēts ir pats dzīvesveids, kas piešķir dabai eksistenciālu vērtību tieši dabas graušanas dēļ.
Par vides ētiku un tās problēmām vēlējos rakstīt tāpēc, ka tā ir viena no lielākajām cilvēces un pasaules problēmām.…