Jebkura mūsdienās eksistējoša ekosistēma ir pakļauta dažādu ekoloģisko faktoru iedarbībai. Ekoloģiskie faktori ir jebkuri vides apstākļi, uz kuriem dzīvais cenšas reaģēt ar pielāgošanos (piemēram, temperatūra, mitrums, augsnes skābums u.c.). Ekoloģiskie faktori būtībā arī nosaka katras konkrētās ekosistēmas vides apstākļus un biotas bagātību, protams, arī tās unikalitāti attiecībā pret citām ekosistēmām.
Tā kā jebkurš ekoloģiskais faktors ietekmē gandrīz ikvienu dzīvo organismu dotajā ekosistēmā, tādēļ ekosistēmas ietekmējošos faktorus un vispārējo vidi var raksturot ne tikai veicot ķīmiskās analīzes, bet arī pētot šajā ekosistēmā esošās augu un dzīvnieku sabiedrības, jo jebkurš augs un dzīvnieks ir piemērojies dotajiem vides apstākļiem un katram dzīvajam organismam ir sava optimuma zona pie katra konkrētā ekoloģiskā faktora vai faktoru summas kādos tas var dzīvot un vairoties. Tāpēc katrā ekosistēmā ir sastopamas tā saucamās indikatorsugas – augu vai dzīvnieku sugas, kuru klātbūtne vai iztrūkums (arī citi sugas rādītāji: vitalitāte, sastopamība, daudzums) konkrētā vietā liecina par noteiktiem vides apstākļiem šajā vietā. Piemēram, sūnu daudzums pļavās norāda uz palielinātu augsnes skābumu.
Lai būtu vienota sistēma kā pēc bioloģiskajiem indikatoriem (augiem un dzīvniekiem) noteikt konkrētu ekosistēmu ietekmējošos faktorus un būtu vienkāršāk salīdzināt vairākas ekosistēmas savā starpā, zinātnieki ir izveidojuši dažādas ekoloģiskās skalas, kurās apraksta, kādi apstākļi konkrētai indikatorsugai ir optimāli, līdz ar to, zinot vai suga aug konkrētā teritorijā, vai, nē, var spriest, kādi vides apstākļi ir dotajā teritorijā vai ekosistēmā. Daži ekoloģisko skalu piemēri:
Ramenska ekoloģiskās skalas zālāju augu sugām (Krievijā);
Jurko ekoloģiskās skalas augu sugām (Čehoslovākijā);
Ellenberga ekoloģiskās skalas (augstākie augi Viduseiropā).…
