Pie bruņniecības pieder visi tie, kam aicinājums un mērķis ir karošana, neatkarīgi no izcelšanās. Principā var teikt, ka bruņinieki ir viduslaiku simbols, eksistē arī īpaša bruņinieku ētika (19.gs. atdzimst no jauna līdz ar romantismu - piemēram, Valtera Skota daiļradē). Eksistē tāds teiciens: "Par bruņinieku nepiedzimst, bet piedzimst, lai kļūtu par bruņinieku". Bruņniecība simbolizē dzīves uzvaru pār nāvi; bruņinieki pie saviem ieročiem nodod zvērestu, bet vēlāk arī baznīca tiem dod savu svētību. Bruņinieki dalās īstajos un bruņu kalpos, pie kam tikai īstajiem bruņiniekiem ir tiesības nēsāt zelta piešus un sarkanu apmetni. Reglamenta lieta bruņu cepures - valdniekiem zelta vai apzeltītas, grāfiem - sudraba vai apsudrabotas, vienkāršajiem bruņiniekiem - tērauda, tās visas rotā ar spalvu pušķiem, zirgu astēm, ērgļu, lauvu un citu dižciltīgu zvēru un putnu emblēmām. Agrajos viduslaikos bruņinieki valkā tīklu bruņas, plākšņu bruņas nāk modē tikai 13.gs. Pie bruņām klāt nāk cepure un cimdi, kā arī katram bruņiniekam ir savs ģerbonis, kas vienlaicīgi ir viņa pase un dižciltības apliecinājums. Tiek rīkotas dažāda veida sacensības - turnīri, spēles utt. Ir trīs pakāpju turnīri:
1. buhurts - neapbruņotu jātnieku sadursme;
2. tjosts - bruņinieku divcīņa ar mērķi izsist vienu no segliem;
3. turnīrs - patiesībā maza kauja, kur piedalās vairāki apbruņoti jātnieki; tas parasti beidzas ar upuriem.
1241.g. Ķelnē kādā turnīrā gājuši bojā 60 bruņinieki. Turnīra augstākā balva ir zelta vainags, kuru uzvarētājs pasniedz savai dāmai. Vēlāk ieviešas paraža, ka uzvarētājs saņem arī uzvarētā bruņas, ieročus un zirgu.…
