Gandrīz visas domas un atklājumi, kas uzkrājušies gadsimtu gaitā, ir atrodami grāmatās. Grāmata ir viens no cilvēces lielākajiem izgudrojumiem. Ir daudz dažādu grāmatu veidu no daiļliteratūras līdz zinātniskām grāmatām.
Mūsdienās pazīstamo grāmatu izgudroja romieši. Viņi izmantoja apstrādātu dzīvnieku ādu, ko sauca par pergamentu. Simtiem gadu grāmatas rakstīja ar roku. Šie manuskripti bija rūpīgi izpildīti, bagātīgi izgreznoti un mākslinieciski ļoti augstvērtīgi.
Grāmatu miniatūras viduslaikos (no 300./500.gada līdz 1500.gadam) bija ļoti populārs žanrs, kas savu kulmināciju sasniedza 13. – 14. gadsimtā. To uzdevums bija orientēt lasītāju un padarīt grāmatas saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti vai analfabētiem, kā arī demonstrēja saturu tiem, kas lasīja tekstu priekšā. (Skaļa lasīšana viduslaikos bija parasta lieta. Arī individuāla lasīšana parasti bija skaļa!) Ilustrācija bija interpretācijas pamatlīdzeklis.
Lielākajai daļai cilvēku glezniecības valoda („bilžu valoda”) bija vienīgais ceļš uz augstākām gara un ticības apliecinājuma sfērām. Zīmīgi ir pāvesta Gregora I (540 - 604) vārdi: „Kas Raksti ir priekš tiem, kas māk lasīt, tas bilde ir neizglītotiem, kas to aplūko. Jo neizglītotie paši var redzēt bildē, kādam piemēram viņiem jāseko; tie, kuri nezina nevienu burtu, tomēr var lasīt bildi, tāpēc principā glezniecība ir piemērota ļaužu apmācībai”.
Viduslaikos grāmatas pildīja vairākas funkcijas. Grāmatas ārējo izskatu un saturu ietekmēja gan mērķis kam grāmata ir paredzēta, gan arī pasūtītāja gaume. Izsekojot līdzi visām grāmatu lietotāju kategorijām viduslaikos, var izdalīt apmēram astoņus grāmatu funkcionālos tipus: grāmatas, kas domātas misionāriem, imperatoriem, mūkiem, studentiem, aristokrātiem, mācītājiem, grāmatu kolekcionāriem un vienkārši „grāmata visiem”.
Pirmā grāmatu grupa ir saistīta ar grāmatām, kas ietver kristietības doktrīnas, tās ir paskaidrojošas un ilustrētas, piemēram, Bībeles, Evaņģēliji, Psalmu grāmatas, kā arī komentāri par šīm grāmatām un praktiskas rokasgrāmatas garīdzniekiem. Šis grāmatas lietoja misionāri 7. – 9. gadsimtā.
Kā nākošās grāmatu attīstības vēsturē parādījās bagātīgi rotātās greznās kodeksu1 (no lat. codex – „grāmata”) grāmatas, kas bija domātas karaļiem un imperatoriem. Šādas grāmatas tika izliktas vispārējai apskatei, un tām bija jāapliecina valdnieka lielā bagātība un dievbijība. Šīs grāmatas bija arī izdevīgs kapitālieguldījums, kas stiprināja valdnieka prestižu laikabiedru vidū. Greznās kodeksu grāmatas, kas īpaši populāras bija 8. – 11. gadsimtā, bija daļa no karaliskajām bagātībām. Tās bieži izmantoja arī kā diplomātiskās dāvanas, kuras sūtīja uz attālām zemēm. …
