Par viduslaikem dēvējams tūkstoš gadu garš laika posms no antīkās kultūras bojāejas līdz renesanses kultūras sākumam Itālijā. Rafaēls un viņa laikabiedri viduslaikus uzskatīja par kultūras pagrimuma periodu, atsaucoties uz antīkās Romas demolētāju – barbaru gotu radīto nosacīti dekoratīvo mākslu. Taču jau 17. gadsimtā sāka rasties interese par viduslaiku manuskriptiem, bet Francijā revolūcijas laikā tie, tāpat kā viduslaiku skulptūras no izdemolētajām baznīcām un lietišķās mākslas darbi, pat papildināja Parīzes muzeju kolekcijas.
Liela nozīme viduslaiku kultūras attīstībā visās zemēs bija klosteriem, proti, mūku apvienībām. Mūki noliedza dabas krāšņumu un dzīves priekus un par savas eksistences vienīgo mērķi uzskatīja garīgo vērtību izkopšanu. Taču kopš 6.gs., kad šie pēc dzīvesveida no citiem krasi atšķirīgie cilvēki savu elitāro stāvokli pārvērta par priekšnoteikumu sabiedriskajai darbībai, stāvoklis mainījās un mūki kļuva par Eiropas kultūras mantojuma aktīviem veidotājiem.
Viduslaiku kultūra neveidojās uz vienādiem pamatiem. Romas impērijai sadaloties (395.g.) Rietumromas un Austrumromas impērijā, katrs novads turpināja attīstīties atšķirīgos apstākļos.…