Ievads
Referāta mērķis ir izpētīt sieviešu klosteru darbību un nozīmi viduslaikos.
Sekmīgākai mērķa īstenošanai izvirzīju sev šādus uzdevumus:
1) apzināt pieejamos avotus un literatūru;
2) izveidot darba plānu, un izplānot tā izstrādes gaitu;
3) apstrādāt un raksturot darbā izmantojamos vēstures avotus;
4) apzināt viduslaiku sieviešu klostera ikdienu;
5) izsecināt, kādi ir sieviešu klosteru galvenie darbības virzieni;
6) raksturot sieviešu klosteru darbības nozīmi.
Izstrādātais darbs strukturizēts trijās nodaļās. Pirmajā nodaļā apskatīti mūķeņu un sieviešu klosteru dzīves aizsākumi Rietumeiropā, kas ļauj izprast mūķeņu kustības rašanās cēloņus un iedvesmas avotus. Nākamā nodaļa – par mūķeņu dzīvi viduslaiku klosterī – atklāj cēloņus sieviešu vēlmei iestāties klosterī, iepazīstina ar sieviešu klosteru dzīves reglamentāciju un realitāti, kā arī stāstīts par mūķeņu ikdienu. Svarīgas atziņas par referātā apskatīto tēmu sniedz trešā nodaļa, ļaujot spriest par mūķeņu lomu sabiedrībā un viduslaiku sieviešu klosteru nozīmi. Referāti iekļauts ilustratīvais materiāls, kas vizuāli precīzāk ataino sniegto informāciju.
Referāts koncentrējas uz Rietumeiropas viduslaiku telpu, aplūkojot arī sieviešu klosteru aizsākumus Austrumos. Tas tiek darīts, lai labāk atklātu klosteru izveidi un attīstību.
Laika ziņā tiek dots ieskats klosteru aizsākumos jau no 4. gadsimta, bet lielāks uzsvars tiek likts uz to uzplaukumu attīstītajos viduslaikos, jo šajā laikā vislabāk ir redzama viduslaiku sieviešu klosteru struktūra un nozīme.
1. MŪĶEŅU KUSTĪBAS AIZSĀKUMI UN IZPLATĪBA RIETUMEIROPĀ
Mūķeņu kustība ir askētiskā (askein - vingrināšanās) ideāla vēsturiska eksistences forma, kurai pamatā ir duālistiska pasaules izjūta - mūķeņu apvienības radušās, lai šķirtu garīgo no pasaulīgā. Askēzes pamatideja ir sasniegt kristīgo pilnību, ierobežojot citas dzīves izpausmes formas. Mūķeņu kustība ir askēzes cīņa pret grēku un pasauli, kas aizsākās kā sekošana Kristus paraugam (imitatio Christi).1
Mūķeņu kopienu pirmsākumi meklējami agrajās reliģiskajās apvienībās Austrumos, jo īpaši – Ēģiptē. 340. gadā pirmā vīriešu klostera (no latīņu clostrum vai claustrum – noslēgta telpa) dibinātāja Sv. Pahomija (292-346) māsa Marija Ēģiptē izveidoja arī pirmo sieviešu klosteri. Novēršanās un atteikšanās no pasaulīgās dzīves apvienoja šīs sievietes askētu grupās, no kurām gandrīz vienmēr izveidojās attiecīgās kopienas. 4. gadsimtā tika dibināti daudzi klosteri, bet gadsimtu vēlāk jau bija izveidojušies milzīgu klosteru kompleksi. Klosteri radās visur, tomēr līdz pat 6. gadsimtam neviens no kopdzīvošanas nolikumiem nekļuva par dominējošo. Atšķirības mūķeņu dzīvesveidā bija vērojamas ne tikai dažādās valstīs, bet pat katrā klosterī atsevišķi.2
…
