Viktors Igo dzimis 1802. gada 26. februārī Bezansonā, kur viņa tēvs, Napoleona armijas ģenerālis, pirms dēla dzimšanas tika nozīmēts par armijas komandieri. Kad Igo piedzima, viņa vecāki bija precējušies piecus gadus un viņiem jau bija divi dēli – Abels un Ežēns. No tēva Viktors mantoja mērķtiecību, aktivitāti, bet no mātes – jūtīgumu, sapņainību. Pēc dēla piedzimšanas Viktora vecāki izšķīrās, nodibinot katrs savu ģimeni. Igo bērnība pagāja dzīvojot pamīšus gan pie tēva, gan mātes.
Pirmie soļi literatūrā bija romiešu dzejnieku Horācija, Lukrēcija, Vergīlija dzejas tulkojumi, traģēdijas un komēdijas, kuru pamatā bija analoģiski XVII – XVIII gadsimta autoru darbi. Igo kā savas daiļrades sākumu nosauca vecumu ap 20 gadiem, kad tika sacerēta izlase “Odas un balādes”. Priekšvārdos uzsvērti autora politiskie uzskati. Daļa dzejoļu uzrakstīti oficiālā tonī un veltīti vēsturiskām tēmām. Grāmata “Odas” (1822) atnesa Viktoram “karalisku” pensiju - 1000 franku mēnesī, bet tā nedeva sabiedrības atzinību. Grāmatā atspoguļotas politiskās, vēsturiskās, kā arī valdošās Burbonu dinastijas personīgās tēmas, kā arī pārdomas par dzeju un pat fantastika. Tajā tika kritizēts Napoleons (“viņš ir bende, viņš nav varonis”), slavēti viduslaiki, pirmsrevolūcijas feodālā Francija.
Jaunais dzejnieks tika pieņemts tā laika literārajos salonos, kur daudz tika runāts par jaunu literatūras virzienu – romantismu. Šajā laikā Viktors iemīlējās Adelē Fušē, bet viņu laulībām nepiekrita ne Igo māte, ne nākamās līgavas vecāki, un tikai pēc mātes nāves 1821. gadā abi jaunieši apprecējās.
No 1819. - 1821. gada martam Igo kopā ar brāļiem izdeva žurnālu “Le Conservateur litteraire”. “Žurnālistikas gadi”, kā rakstīja Sentbēvs, “viņa mūžā bija izšķirīgs laika posms: mīlestība, politika, neatkarība, bruņnieciskas jūtas un reliģija, nabadzība un slava, neatlaidīga mācīšanās, cīņa pret likteni ar visu dzelzs gribasspēku – viss uz viņu iedarbojās, visi dotumi parādījās uzreiz un izauga, sasniedzot tādu augstumu, kāds raksturīgs ģēnijam.…
