Plūdoņa makslinieciskā daiļrade
Plūdoņa labākie dzejas darbi uzrakstīti ar izcilu māksliniecisku meistarību. Balāžu un poēmu kompozīcija veidoja vienkārši, sižeta risinajumā parasti liela konkrētība, prasmīga visu poētisko līdzekļu pakļaušana idejas izpausmes.
Jau kopš dzejnieka gaitu sākuma Plūdonis lielu uzmanību pievērsis savas leksikas bagātināšanai, rūpīgi iedziļinājies latviešu valodā, vācis retak sastopamus vārdus, sinonīmus, lai pavairotu dzejiskās izteiksmes iespējas. Viņš izmantojis senvārdus, dialektismus, darinājis arī pats dažus jaunvārdus, panākdams lielu valodas krāsainību.
Plūdonis izmanto dažādu salikteņu jaundarinajumus, tie palīdzējuši viņa vārsmām lokanāk iekļauties izvēlētajā ritmā, koncentrējuši izteiksmi, radījuši skaistu gleznainību (sirmsūnu, baltputnu, sidrabatspulgs, baltmirdzošs u.c.)
Būdams muzikali apdavinats, Plūdonis arī pasauli uztvēris muzikāli, dziļi izjutis tajā esošo skaņu nokrāsas un atveidojis savā dzejā. Lasām tajā par pavasara palu ūdeņiem, kas „guldz pa pļavu”, lapu šalkoņu, kas „tik žūžaini, sapņaini skan”, par pienu, kas „šļirkstot slaucenēs līst”. Šie skaņas apzīmējošie vārdi izraisa apziņā skaidru priekšstatu. Arī vairākos Plūdoņa dzejoļu krājumu virsraksti saistās ar muzikāliem priekštatiem („Pirmie akordi”, „Dzīves simfonijas”, „111 lirisku dziesmu”, „Vītola stabulīte”).
Izraugoties vārsmām atbilstošu ritmu, bagātīgi lietojot piemērotas asonanses un aliterācijas, raksturīgus skaņu apzīmējumus, plūdonis savā dzejā labi pratis izteikt arī dažādas skaņu norises.
Tā poēma „Atraitnes dēls” ar „r” aliterāciju uzsverajās zilbēs, „i” un „a” asonansēm, ritma palīdzību atdarināta vilciena vienmērīgā, vienmuļīgā klabošā gaita:
Kā čūska milzīga pa kalnu vilciens lokās,
Un ripu ripam rit aiz rata rats.
Plūdoņa valodai viegls, raits plūdums. Vārsmas bieži saista ar iekšēju muzikalitāti. Īpaši iemīļota Plūdonim ir „l” aliterācija, kas piešķir vārsmām mīkstu, melodisku ritmumu.
Visai iemīļoti dzejas tēli Plūdonim ir putni. Viņš apbrīnojami prot atdarināt to dažādās balsis.
…
