7. ATLIKUMU TEORIJA
Izdarot emocionālo cilvēku darbības sfēru par galveno daļu savas socioloģiskās sistēmas, Pareto teica, ka ne visas jūtas ir cienīgas sociologa uzmanības, bet tikai tie, kuri izpaužas noteiktā veida rīcībās, kas dot iespēju tos klasificēt. Itāļu sociologs deva šiem elementiem tādu nosaukumu ka – „rezidui”, kas ķīmisko zinātņu valodā nozīme „atlikumi”, vēloties ar to pasvītrot viņu nemainīgumu, spēju palikt arī pēc tā, kad no sociālas rīcības pazūd visas racionāli apsvērumi. Atlikumi ka pamats jūtām, emocijām, kaisliem, instinktiem, psihiskiem stāvokļiem un nosliecēm, viņiem piemīt, saskaņā ar Pareto, iedzimts, dabisks, nepakļauts arējiem nosacījumiem, raksturs. Viņi ir iekšējais bioloģisks impulss, kurš determinē cilvēka sociālo uzvedību.
„Traktātā” par vispārīgo socioloģiju” trīssimt lappusēs sīki aprakstīts tāds V.Pareto socioloģijas svarīgs elements kā atlikumi. Pareto izdala sešas atlikumu grupas, pie tam tās dalās vēl daudzās apakšgrupās.
Pirmā atlikumu šķira ir „kombināciju instinkts” (Instinct of combinations). Šo atlikumu grupu Pareto uzskata par vissvarīgāko, kas ietekmējusi civilizācijas attīstību. Tie nosaka cilvēku tieksmi apvienot, savienot dažādas sociālās un dabas pasaules parādības. Šīs klases atlikumi ir visu cilvēka jauninājumu un jaunrades, visās dzīvēs jomās, pamats.
Otra atlikuma grupa ir „agregātu stabilitāte” (Persistence of aggregates): „Noteiktas kombinācijas veido elementu grupu, kuri ir cieši saistīti ar vienu veselumu un veido pabeigtu individualitāti…”. Viņi paskaidro stabilitāti cilvēku attiecību pret dažādiem notikumiem, piemēram, cilvēka attiecības ar citu cilvēku, ar sociāliem slāņiem, apvisdiem, dzīvo pret mirušo… Šās grupas atlikumi noteic konservātīsmu. Otras klases atlikumi ir tieša pretējība pirmās klases atlikumiem.
…