Tautas rakstnieks Vilis Lācis (1904 – 1966) ar savu dzīvi, sabiedrisko darbību un literāro daiļradi ir nesavtīgi kalpojis darba tautai un tās interešu piepildīšanai. Ar lielu idejisku un māksliniecisku spēku rakstnieks tēlojis savu tautu gan ikdienas darba solī, gan cīņās pret kapitālistiskās Latvijas ekspluatatoriem, hitleriskajiem iebrucējiem un buržuāziskajiem nacionālistiem.
Rakstnieks rādījis, cik smagas un grūtas bijušas šīs lielās vēsturiskās cīņas. Bet vienlaikus viņš attēlojis arī, kā šajās cīņās veidojies un izaudzis jauns, atziņām bagāts cilvēks, cilvēks – cīnītājs, cilvēks – varonis, cilvēks – dzīves pārveidotājs un uzvarētājs.
Viļa Lāča daiļradi caurstrāvo skarba, bet ļoti patiesa dzīves īstenības elpa. Viņa ticība vienkāršā cilvēka izturībai, drosmei un radošajām spējām, ticība darba tautai kā vienīgajai cilvēces vēstures pārveidotājam spēkam sakņojas vistiešākajā dzīves realitātē, kurā audzis, dzīvojis, strādājis un cīnījies pats rakstnieks. Savas darba gaitas sākdams kā zvejnieks, ostas krāvējs un kuģa kurinātājs, Vilis Lācis agri iepazina kapitālisma izsūktā strādnieka sūro, pazemoto un beztiesīgo dzīvi, un tās attēlojums līdz ar cīņu par labāku, taisnīgāku dzīvi kļuva par viņa daiļrades galveno un raksturīgāko tēmu.…