Vilna- tekstilšķiedra, ko iegūst no dzīvnieku apmatojuma un ko pēc nocirpšanas var savērpt dzijā. Tekstilrūpniecībā izmanto galvenokārt aitu vilnu (95-97%) , nedaudz arī kazu, kamieļu, trušu, lamu u.c. dzīvnieku vilnu, kā arī reģenerēto vilnu jeb plučvilnu (iegūst, saplucinot līdz atsevišķām šķiedrām auduma vai trikotāžas atgriezumus, dziju galus, kā arī valkātas drānas). Reģenerētās vilnas šķiedras ir daļēji saplosītas, īsākas, neizturīgākas.
Vilnu iedala pēc šķiedru tipa, viendabīguma, smalkuma, lietošanas uzdevuma, aitu šķirnēm u.c. pazīmēm. Vilna var būt 3 tipu šķiedras: akotmati (rupjas, maz cirtotas šķiedras ar serdi vidū), pavilna jeb dūnvilna (smalkas, mīkstas, cirtotas šķiedras bez serdes) un pārejas mati ( to īpašības tuvākas pavilnas īpašībām).Vilnas šķiedrai ir 2 vai 3 slāņi: ārējais ( zvīņu ) jeb epidermas slānis, garoza jeb kortekss un rupjākām šķiedrām arī serde. Irdenais serdes slānis padara šķiedru neelastīgāku, neizturīgāku. Vilnas galvenā sastāvdaļa ir olbaltumviela keratīns (80-85%); nekeratīna olbaltumviela vilnā ir 15-17%. Vilna satur arī nedaudz pigmentu un taukvielu.
Vilna ir maz izturīga, bet elastīga, tas palēnina vilnas izstrādājumu novalkāšanos un samazina burzīšanos. Tā ir hidroskopiska, tās izstrādājumi ir higiēniski, labi krāsojas ar skābajām, skābajām metālsaturošajām kodināmajām un aktīvajām krāsvielām. Termiskā izturība ir neliela (līdz 130 grādiem). Šķīst atšķaidīta sārma un nātrija hipohlorīta šķīdumos. Vilnu nedrīkst balināt ar hloru saturošiem balinātājiem, jūtīga arī pret citu oksidētāju iedarbību. Skābjizturība ir laba, taču koncentrētas minerālskābes vilnu noārda. Vilna nešķīst organiskajos šķīdinātājos , to bojā kodes un mikroorganismi. Šķiedras zvīņainās virsmas, cirtojuma un elastības dēļ vilna saveļas un mazgājot saraujas. Vilnai ir laba siltumizolācija, izmanto dažādu izstrādājumu ražošanā.…
