Lietuvas Republikas galvaspilsēta. Viļņa ir galvenais valsts administratīvais, saimnieciskais, kultūras un zinātnes centrs. Tā izveidojusies pie Neres un Viļņas satekas uz Neres senlejas Pilsētas centru no jaunās Viļņas šķir dziļā Viļņas upes ieleja. Lejtecē tā veido plašu amfiteātri. Erozijas saposmotais reljefs radījis gleznainu ainavu un pilsētas apbūvei piešķīris lielu savdabību.
Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka tagadējā Viļņas teritorijā cilvēki dzīvojuši jau pirms 12 000 gadu (paleolītā). Vēstures avotos tā pirmo reiz minēta 1128. gadā. Lietuvas dižkunigaitis (lielkņazs) Ģedimins 1323. gadā savu rezidenci no Traķiem pārcēla uz Viļņu. Vēl tagad virs Viļņas centra slejas Ģedimina pils (Augšpils) drupas. 1387. gadā Viļņa ieguva Magdeburgas pilsētas tiesības, kas veicināja amatniecības attīstību, tirdzniecības sakarus ar Hanzas pilsētām, Poliju un Krieviju. Viļņu šķērsoja tirdzniecības ceļi no Rietumeiropas uz Krievzemi, tika būvēta upes osta.
16. gs. Viļņa kļuva par nozīmīgu Eiropas tirdzniecības, amatniecības un kultūras centru. Pilsēta strauji paplašinājās. Viļņā bija apmēram 100 divstāvu un trīsstāvu mūra namu, veidojās radiāls ielu tīkls. 1522. gadā sāka darboties pirmā grāmatu spiestuve. 1579. gadu, kad tika dibināta jezuītu akadēmiskā universitāte, uzskata par Viļņas universitātes dibināšanas gadu. 17. gadsimta pirmajā pusē Viļņā darbojās 10 tipogrāfijas, daudzas skolas pie dažādām baznīcām. Labi attīstīta bija metālapstrāde, sevišķi ieroču gatavošana.…
