Vincents Villems van Gogs ir dzimis 1853. gada 30. martā, Zundertā, Nīderlandes ziemeļos, kā priestera Teodora van Goga un Annas Kornēlijas vecākais dēls. Pēc četriem gadiem, 1857. gadā piedzima Vincenta mīļākais brālis – Teodors. Viņš ģimenē bija vecākais dēls. Pirms gada dzimušais brālis (arī Vincents) nomira 6 nedēļu vecumā. No sešiem ģimenē augošajiem bērniem viņš bija visnoslēgtākais. Bērnībā bija nerunīgs un drūms. Nepiedalījās rotaļās ar brāļiem un māsām. Tai pat laikā bija neatlaidīgs un ietiepīgs, tāds pats kā viņa māte. Viņam patika doties garās pastaigās, kolekcionēt kukaiņus, tikties ar zemniekiem un audējiem un, protams, zīmēt.
2. Jaunība
16 gadu vecumā ar tēvoča Senta palīdzību iegūst darbu Gupila firmā un kļūst par gleznu pārdevēju. Vincentam ļoti patika māksla un viņš bija apmierināts ar savu darbu. Par izcilu strādāšanu viņš tiek pārcelts uz Gupila firmas Londonas filiāli. Tur arī viņš satiek savu mūža mīlestību – Ursulu. Ilgu laiku viņš cer uz viņas roku, bet viņa viņu smejoties atraida, jo Ursula jau ir saderinājusies ar citu. Tas viņu smagi ietekmē, viņš kļūst noslēgts un vairs nepilda savus darba pienākumus. Amsterdamā piedalās un mācās teologu seminārā. Viņš mācās ar milzīgu piespiešanos. Lai arī viņš atzīst, ka vēlas sekot tēva piemēram un kļūt par mācītāju, bet nevar atteikties no zīmēšanas. Gadu pēc ierašanās Amsterdamā viņš saprot, ka reliģija nav viņa aicinājums. Dzīve viņam ir grūta, lai nopelnītu iztiku, naktīs Vincents nodarbojas ar kopēšanu. Nodarbojas ar labdarību un visu savu mantu atdod nabadzīgajiem.
Lai nonāktu līdz galējām, mūžīgām patiesībām, māksliniekam ir vajadzīgi mierīgi darba apstākļi un draudzība ar apkārtējiem cilvēkiem. Parīzē nebija ne miera, ne draudzības, bija tikai egoisms, sīkmanīgs konkurences naids starp māksliniekiem. Un tad dzima Vinsenta lielais un liktenīgais sapnis. Viņš, kam pašam nebija pie dvēseles ne graša, izdomāja, kā palīdzēt jaunajiem, neatzītajiem, nabadzīgajiem māksliniekiem: ir jābrauc uz dienvidiem, uz Arlu, jānoīrē tur mājiņa, jānokrāso tā Vinsenta vismīļākajā - dzeltenajā - krāsā un tur jānodibina mākslinieku artelis. Uz Arlu tika ataicināts Gogēns, kura personā Vinsents saskatīja spējīgu organizatoru un talantīgu paraugu pārējiem. Taču Gogēnam bija sveša Vinsenta apsēstā aizrautība, viņš bija par savu taisnību nešaubīgi pārliecināts cilvēks, pieradis, ka viņu uzklausa bez ierunām. Un Vinsents juta, ka pamazām brūk arī šis viņa sapnis - būt kopā ar domubiedriem, cilvēkiem, kam viņš būtu vajadzīgs. Viņš meklēja aizmiršanos darbā, aizgūtnēm gleznoja spilgto dienvidu dabu, cilvēkus, lietas.…
