Pētījuma metodika ir pētīšanas paņēmienu, operāciju, apstākļu un noteikumu kopums kāda darba mērķtiecīgai veikšanai. Metodika nosaka, ko un kā, kādā veidā pētīt.
Metodiku, kas attiecas uz visu pētījumu un aptver visā pētījumā lietojamus pamatpaņēmienus, sauc par vispārīgo pētīšanas metodiku.
Vispārīgās pētīšanas metodes nozīmē, piemēram, lietot vēsturisko, komplekso vai struktūrfunkcionālo pētīšanas metodi.
Savukārt izziņas metodēs ietilpst iztēle un fantāzija, loģiskā metode, modelēšana, analīze un sintēze, indukcija un dedukcija, hipotēze un priekšlikumi. Individuālās pētīšanas metodēs ietilpst izvēles metodes, informācijas vākšanas metodes, informācijas apstrādes metodes un prognozēšanas metodes.
Metodoloģijas teorijā metodes var tikt klasificētas dažādi, atkarībā no izvēlētā iedalījuma pamata. Piemēram, ņemot par pamatu izziņas līmeni, metodes iedala: empīriskajās, teorētiskajās un jaukta tipa metodēs, savukārt, ņemot par pamatu izplatības pakāpi, metodes iedala: universālajās, sevišķajās un speciālajās metodēs, bez tam, metožu klasifikācija iespējama arī atbilstoši zinātņu nozaru un apakšnozaru klasifikācijai.
Pētnieks V. Orehovs uzskata, ka visas metodes nosacīti var klasificēt trijās grupās:
- metodes, kuras tiek izmantotas juridiskajās zinātnēs (vēsturiskā, salīdzinošā, loģiskā, sistēmiskā u.c.);
- metodes, kuras tiek izmantotas socioloģijā (novērojumi, aptauja anketēšanas un intervēšanas veidā, eksperiments, eksperta atzinumi, kontrolējama grupa, dokumentu analīzes metode);
- metodes, kuras tiek izmantotas psiholoģijā (sociometrija, testēšana, statistika u.c.).
Ar struktūrfunkcionālo pētīšanas metodi saprot metodiskos līdzekļus, kas vērsti uz problēmas pētīšanu ar mērķi identificēt visus iespējamos tās atrisināšanas variantus. …
