7.Piesārņojums ar virsmas aktīvajam vielām
Bioloģiskās attīrīšanas laikā virsmas aktīvas vielas sadalās nesalīdzināmi lēnāk nekā dabiskie mazgāšanas līdzekļi – taukskābes un to sāļi, un sadalīšanas procesā tiek patērēts daudz skābekļa. Turklāt sadalīšanas produkti piešķir ūdenim nepatīkamu garšu un smaku, kā arī veido putas. Vistoksiskākās ir katjonaktīvās virsmas aktīvas vielas [2].
Tomēr – lai cik daudz sološas īpašības šīs tendences ziepēm sola piešķirt, tās saistītas arī ar nevēlamām sekām. Tā kā ASV 30 gadus ilgā pētījumā par upes atrastajām kaitīgajām vielām kā vienas no izplatītākajām min triklozānu (aktīvā viela pretmikrobu ziepēs). Nonākot vidē, šie savienojumi var tieši ietekmēt dzīvos organismus, tāpēc ir svarīgi, lai tie ātri sadalītos. Skandināvijas valstīs, piemēram, Dānijā, zaļās organizācijas ir panākušas virsmas aktīvās vielas LAS (lineārais alkilbenzīnsulfonāts) aizliegšanu. Šis savienojums slikti sadalās vidē un uzkrājas dzīvajos organismos. Diemžēl LAS ir viena no populārākajām virsmas aktīvajām vielām Latvijā nopērkamajos mazgāšanas līdzekļos.
Lai virsmas aktīvās vielas labāk varētu veikt savu funkciju, ir jānovērš ūdens cietība, kā arī jāneitralizē metālu joni. To veic mīkstinātāji un kompleksie savienojumi. Ūdens mīkstināšanai izmanto fosfātus un polifosfātus. Šie savienojumi, nonākot ūdenskrātuvēs, izraisa to aizaugšanu jeb eitrofikāciju, kas ir nopietnākā Baltijas jūras ekoloģiskā problēma. Aprēķināts, ka no mazgāšanas līdzekļiem pilsētu notekūdeņos nonāk 25–40% kopējā fosfora [5].
Balinātāji ir jālieto tikai un vienīgi baltajai veļai. Visizplatītākie ir balinātāji uz perborātu bāzes. Tie satur boru, kas samērā lielā daudzumā nonāk ūdeņos tieši no mazgāšanas līdzekļiem. …
