Vizītkartes Latvijā un arābu valstīs

Par vienu no svarīgākajām etiķetes sastāvdaļām tiek uzskatīti tās atribūti- lietas, priekšmeti, kam sabiedrībā tiek piešķirta liela nozīme. Šie atribūti iespaido etiķeti, jo ir iesaistīti savstarpējās cilvēku attiecībās- cieņas izrādīšanā, iepazīšanās procesā, līdzjūtības izteikšanā u.tml. Viens no šiem etiķetes atribūtiem, kuru vēlos konkrētāk apskatīt un iepazīt, ir vizītkarte.
Vizītkarte ir darba rīks, ar kura palīdzību mēs paātrinām un atvieglojam lietišķos un privātos kontaktus.1(37.lpp)
Vēsture
Šim senajam Ķīniešu izgudrojumam citās valodās ir daudz un dažādu nosaukumu, kuri izsaka tā būtību. Vizītkarti var izmantot ne tikai iepazīstoties, bet arī lai izteiktu pateicību, laimes vēlējumus un līdzjūtību.
Kā jau minēju, vizītkarte ir Ķīnas izgudrojums, kuras lietošanu 16. gs. pārņēma Eiropa. Kā etiķetes norma, 17. gs. tā tika iekļauta Ludviķa XIV galmā, no kurienes nāk daudz un dažādu uzvedības normu un ceremoniju.
Mazliet vēlāk, vizītkartes kļuva par nozīmīgu pieklājības žestu: ierodoties viesos, vizītkarte tika atstāta sudraba traukā hallē vai arī visa vizīte tika aizstāta ar vizītkartes atstāšanu. Ar vizītkartes palīdzību varēja izteikt cieņas apliecinājumu, novēlēt laimi vai apsveikt Jaunajā gadā.
Kad laulātais pāris vēlējās pateikties par piedāvātajām pusdienām vai brokastīm, tika aizsūtītas trīs vizītkartes: divas vīra un viena sievas vizītkarte. Vīra vizītkarte tika nodota gan namatēvam, gan namamātei, sievas vizītkarte- tikai namamātei, jo šajā laika periodā sieviete nedrīkstēja savu vizītkarti atstāt vai dot vīrietim.
Ja kāds personīgi atstāja savu vizītkarti, viņš ielocīja visu vizītkartes labo pusi. Ja vizītkarte tika nogādāta ar sūtījumu, tika ielocīts tikai augšējais labais stūris. Pa pastu sūtītās vizītkartes netika locītas. …