20. gadsimta otrā puse pasaules vēsturē tiek raksturotas kā lielo politisko pārmaiņu laiks, kura galvenā iezīme bija pasaules valstu tiekšanās pēc demokrātijas. Vienas no nozīmīgākajām pārmaiņām notika Padomju Savienībā,1 kur virzību uz demokratizāciju iezīmēja Mihaila Gorbačova valdīšanas laiks. Viņa pasludinātā „atklātības” un „pārbūves” politika būtiski pārveidoja saites starp indivīdiem, sociālām grupām, valsti un sabiedrību kopumā.2 Neskatoties uz to, ka M. Gorbačovs būtiski samazināja militāro kapacitāti, palielināja investīcijas ražošanā un veicināja ekonomikas pārvaldīšanu un attīstību,3 atbalsts tirgus attīstībai bija divkosīgs, līdz ar to tas atklāja patieso „demokrātijas projekta” būtību.4
Zīmīgi atzīmēt, ka Borisa Jeļcina valdīšanas laiks praktiski nesniedza nekādu labumu demokratizācijas attīstībai, gluži pretēji, kavēja tās tālāko izaugsmi. Tas galvenokārt ir saistīts ar ekonomisko reformu raksturu, kā rezultātā tika veicināts privatizācijas process.…