Vokālā atmiņa pārējo muzikālo spēju kontekstā dziedātāju profesijā

Atmiņa ir viens no galvenajiem psihiskajiem procesiem, kas raksturo cilvēka iekšējās dzīves norisi. Vācu psihologs Helmūts Benešs nepiekrīt bieži izteiktam pieņēmumam, ka cilvēka smadzenēs ir atsevišķa kaste vai krātuve, kurā tiek noglabātas svarīgas lietas. Viņš īpaši pasvītro domu, ka atmiņa nav pasīva mehānisma sastāvdaļa, kas atrodas nekustīgā miera stāvoklī, līdz tiek izslēgta. Atmiņa ir vispārīgas apzīmējums funkcijām, kas pavada gandrīz visas psihiskās norises . [7., 125.] Šīs norises ilgst laikā līdzīgi, kā tas ir ar mūziku. Cilvēka smadzenēs glabājas atmiņas par sen bijušiem notikumiem, darbībām, to atstātajiem iespaidiem. Notiek nemitīga šīs informācijas pārstrāde, ietverot ne tikai mūsu pašu, bet arī pirms mums dzīvojušu senču pieredzi. Atmiņa saista informāciju par pagātni, tagadni un nākotni, tā ir mācīšanās un tālākas attīstības pamatnosacījums. Atmiņa ir pati ilgmūžīgka no cilvēka spējām. Bez atmiņas ir neiespējama nedz personības, nedz sabiedrības normāla funkcionēšana. Atmiņu var definēt kā spēju saņemt, glabāt un veidot dzīves pieredzi .
Muzicēšana vispār un dziedāšana jo sevišķi ir izpildītāja sajūtu, emociju, arī gribas veidotāja un izpausme. Vokālā izpausme prasa zināmo vokālo meistarību, kurā ietilps daudz komponentu: brīvs skanējums , elpas un rezonatoru koordinēšana un ērta izmantošana, augstā pozīcija, intonācijas tīrība visā balss diapazona, vokālu kompensācija, laba kantilēna ( plūdums ) , aktīva toņa sūtīšana, tehnika, balss krāsu paletes iespējas, dinamikas dažādošana un pats galvenais vokālā atmiņa. [10.]
Dziedāšāna ir muzikāla māksla,dziedātājiem jābūt muzikāla dzirde un muzikāla balss. Dziedātāju balss atšķiras no parastas, sarunas ar īpašu balss skaņas nokrāsua - tembru.…