Pasaulē apmēram ir 850 darbīgu vulkānu. Vairums no tiem atrodas jūtīgākajos punktos gar plātņu robežām, kur no zemes dzīlēm ceļas kvēlojuša magma un sasniedz zemes virsu.
Tipisks vulkāns ir paugurs, caur kura centru iet vulkāna kanāls un zem kura atrodas magmas avots. No magmas avota bez centrālā kanāla var atzaroties arī mazāki kanāli – silli un daikas.
Kad spiediens magmas avotā pieaug,magmas un cietu iežumaisījums, ko sauc par lavu, kas ceļas pa centrālo kanālu uz augšu. Sākas vulkāna izvirdums.
Ja lava ir ļoti bieza,tā var sastingt kanālā un radīt aizsprostojumu. Taču, ja spiediens no apkšas palielinās un pārrauj aizsprostojumu, augstu gaisā izmezdams iežu gabalus – vulkāniskās bumbas. Ar katru nākamo izvirdumu vulkāns palielinās.
Dobji sāk dunēt zeme, varbūt arī zemestrīces.
No vulkāna krātera plūst gāzes, ūdens tvaiki, vulkāniskie pelni, kas veido virs vulkāna liesmojušu, tumšu, kodīgu mākoni.
Diena pārvēršas naktī.
Atskan apdullinoša rēkoņa, no krātera tiek izvestas karstas mīkstas iežu pikas, kuru diametrs ir no pāris centimetriem līdz dažiem metriem. Tās nokrīt vulkāna tuvumā, un tās dēvē par vulkāniskajām bumbām. …