Franču filosofs un rakstnieks Žans Pols Sartrs (Jean Paul Sartre) dzimis 1905. gada 21. jūnijā Parīzē. Viņa tēvs ir flotes virsnieks, kurš iet bojā, kad Žanam Polam ir viens gads, tāpēc Sartrs uzaug mammas vectēva Karla Šveicera mājās, kurš bija vācu valodas profesors Sorbonā un, cita starpā, arī ievērojamā humānista Alberta Šveicera tēvocis. Sartra bērnība ir grūta – viņš ir neliela auguma, vājas miesas būves, šķielē un daudz lasa grāmatas – klases biedri viņu nepieņem. Par bērnībā pieredzēto Sartrs vēlāk saraksta autobiogrāfisku darbu “Vārdi” (Les mots, 1964). No 1924. līdz 1929. gadam Sartrs mācās prestižajā École Normale Supérieure, apmeklē filosofijas lekcijas Sorbonā. Studiju gados viņš iepazīstas ar Simonu de Bovuāru, Morisu Merlo-Pontī, Klodu Levī-Strosu, Simonu Veilu un citām vēlākām prominencēm. 1931. gadā Sartrs kļūst par filosofijas profesoru Havrā. 1932. gadā viņš Berlīnē klausās Edmunda Huserla un Martina Heidegera lekcijas; atgriezies Francijā, māca filosofiju Havrā, Laonā un Parīzē.
1938.gadā iznāk Sartra romāns “Nelabums” (Nausea). Galvenais varonis, Antuāns Rokantēns, turpina savas ikdienišķās gaitas un aizvien vairāk viņu pārņem psiholoģisks nelabums, absurda viņam šķiet gan apkārtējo rosība, gan paša vientuļā eksistence. Viņam ir jāizdara izvēle. Nākamajā gadā iznāk stāstu krājums “Siena” (Le Mur).
Otrā Pasaules kara laikā Sartrs tiek iesaukts armijā, viņš dien meteoroloģijas daļā. 1940. gada jūnijā tiek saņemts gūstā, bet 1941. gadā atbrīvots. Sartrs aktīvi iesaistās Franču Pretošanās kustībā. Vācu okupācijas laikā, 1943.gadā, tiek publicēta Sartra luga “Mušas” (Les mouches), kurā Sartrs izspēlē savu iemīļoto atbildības tēmu – brīvs ir tikai tas, kas rīkojas. Tajā pašā gadā iznāk arī viņa apjomīgākais filosofiskais darbs “Esamība un nekas” (L'Etre et le néant). Šajā darbā, kur jūtamas gan fenomenoloģijas, gan psihoanalīzes ietekme, Sartrs definē savus nozīmīgākās idejas: “Eksistence ir pirms būtības. Piedzimstot cilvēks ir nekas, un arī dzīves laikā nav nekas vairāk kā savas pagātnes rīcību summa. Ticēt kaut kam, izņemot viņa paša gribu, ir ‘aplama ticība’. Eksistenciālistu izmisums un ciešanas ir apliecinājums tam, ka cilvēks ir nolemts brīvībai. Dieva nav, tāpēc cilvēkam ir jāpaļaujas uz paša maldīgo gribu un ētisko ieskatu. No izvēles nevar aizbēgt.” …
