Zeme ir vienīgā planēta Saules sistēmā, uz kuras ir iespējama dzīvība. Zemes unikālā uzbūve – šķidrā ūdens, bagātā, galvenokārt no skābekļa un slāpekļa sastāvošā atmosfēra un dinamisks laika apstākļu apvienojums rada nosacījumus dažādu augu un dzīvnieku izplatībai. Cietzeme un okeāns miljoniem gadu laikā ir pastāvīgi mainījušies – pacēlušās kalnu grēdas, kas pēc tam erozijas rezultātā izzudušas, līdz ar to kontinentālās plātnes ir pārvietojušās pa visu Zemi.
Šajā projektā mēs apskatīsim arī Zemes radītās katastrofas. To cēloņus un sekas. Apskatīsim arī Zemes dabisko pavadoni – Mēnesi, tā ietekmi uz Zemi.
Saules sistēmas trešā planēta. Apriņķo Sauli 365, 2422 d (tropiskais gads) vidēji 149, 6 milj. km attālumā gandrīz pa riņķveida orbītu ar vidējo ātrumu 29,8 km/s. Zeme griežas ap savu asi ,iedomātu taisni, pilnu apgriezienu izdarot 23h 56 min 4,1s (zvaigžņu diennakts). Zemes ass iet caur Zemes centru un šķeļ Zemes virsmu ģeogrāfiskajos polos. Vidējā Zemes ass noliece pret ekliptiku (orbītas plakni) ~ 66°55`; citu Saules sistēmas planētu pievilkšanas spēka ietekmē tā ik gadu palielinās par 0,468``. Tā kā Zemes rotācijas plakne ar Zemes orbītas plakni veido 23°26,5` lielu leņķi, uz Zemes novērojama krasa gadalaiku maiņa. Zemes forma ir sarežģīta - aptuveni vērtējot Zemi var uzskatīt par sfēru. Visprecīzāk Zemei atbilst ģeoīds - Zemes forma atbilst rotācijas elipsoīdam. Zemei ir viens dabiskais pavadonis – Mēness, kas atrodas vidēji 384, 4 tūkstoši km attālumā.
Pēc mūsdienu kosmogonijas atzinumiem, Zeme radusies pirms ~4,7 miljard gadu no protoplanetārā mākoņa, gāzēm un putekļiem sablīvējoties. Iespējams, arī heterogēnās akrēcijas modelis, pēc kura vispirms izveidojies metālisks pirmskodols, kas vēlāk aplipis ar silikātdaļiņām. Zemei augot, saduroties daļiņām un sākoties radioaktīvajai sakaršanai, Zemes dzīļu temperatūra paaugstinājās un kodolā pārsniedza kušanas punktu. Pirms 4,2-4mld gadu uz Zemes nokrita daudz meteorītu un asteroīdu. Tas radīja strauju sakaršanu – Zemes masa, domājams, pilnīgi izkusa. Šķidrā Zemes kodola ātrā rotācijas salikumā ar citām planētām radīja samērā spēcīgu magnētisko lauku, polarizācijas novirzi un mēreni radioaktīvās joslas. Konvekcija ierobežoja tālāku temperatūras celšanos, gravitācijas spēks veidoja Zemes sfēras formu. Zemei ir ēna – kosmiskās telpas daļa, kurā tiešos Saules starus ekranē Zeme. Zemes ēnas forma maz atšķiras no konusa, kura virsotne atrodas vid. 1,4 milj. km attālumā no Zemes. …
