Īpaša vieta latviešu literatūrā un kultūrā ir Zentai Mauriņai – izcilai un traģiskai personībai, literatūrzinātniecei, esejistei, kuras vārds pazīstams Eiropā, latviešu salīdzināmās literatūras zinātnes pamatlicējai un literatūras filozofei.
Zenta Mauriņa dzimusi 1897. gada 15 decembrī Lejasciemā (Gulbenes rajonā) ārsta Roberta Mauriņa ģimenē. Drīz tēvu pārceļ uz Grobiņu Liepājas tuvumā un Grobiņas doktorāts kļūst par viesmīlības kulta simbolu, par māju, kurā skan skaista mūzika un tiek lasīta dzeja. Tēvs – īsts tautas ārsts, un meita daudzās grāmatās veltīs viņam vārdus par nesavtību, kluso darba varonību, sirdsšķīstumu un gara inteliģenci. Laikam jau no tēva Z. Mauriņa mācījās izvēlēties draugos garīgi bagātus cilvēkus. Z. Mauriņas māte Melānija, kas nāk no Trikātas, no Plāņu Knapēm, ir izcili apdāvināta pianiste, mācījusies Pēterpils konservatorijā un ir astoņu bērnu māte.
Jau bērnībā Zenta Mauriņa ir runājusi divās valodās – latviešu un vācu, jo māte bija vāciete. Kad meitenei ir pieci gadi, notiek briesmīga nelaime – viņa saslimst ar bērnu trieku un uz visu mūžu zaudē spēju staigāt. Fiziskā nelaime lika apdāvinātajai meitenei pievērsties tikai garīgai dzīvei.
…