Zenta Mauriņa ir dzimusi Lejasciemā 1897. gada 15. decembrī. Viņas tēvs Roberts Mauriņš (1860-1939), Tērbatas universitātes absolvents, kļūst par apriņķa ārstu Grobiņā un ģimene pārceļas uz turieni. 1955. gadā Z. Mauriņa grāmatā „Tālā gaita” tēvam veltīs vārdus par nesavtību, sirdsšķīstumu un gara inteliģenci. Pie tēva viesojušies Jānis Endzelīns, Ludis Bērziņš, Jānis Mieziņš un citi. Acīmredzot no tēva Zenta iemācījās izvēlēties par draugiem garīgi bagātus cilvēkus. Māte Melānija (1861 – 1946), dzim. Knape, cēlusies no Trikātas, no Plāņu Knapēm, no vecas daudzbērnu zemnieku cilts. Melānijas tēvs bija bagāts linu tirgotājs, māte – vācu skolotāja meita, kas tā arī neiemācījās latviešu valodu. Melānija savu vienīgo meitu audzināja vāciskā garā un nekad latviski nerunāja. Melānija bija ļoti labestīga, izcili apdāvināta pianiste, mācījusies Pēterpils Konservatorijā. Septiņu bērnu māte: Irēne (1893), Helga (1895), Ieva (1896), Zenta (1897), Verners (1899), Helēna (1901), Renāte (1907). Ilgotais, vienīgais dēls un meita Irēne mirst agri. Helga kļūst par pamatskolas skolotāju, Ievu apprec bagāts zviedru lieltirgotājs, Helēna aizprecas uz Vāciju un kopā ar savu vīru Aleksandru Frankvihu dzīvo Faulensēā. Pārējie bērni turas pie mājas. Mājas dzīve ir ļoti harmoniska, laimīga, intelektuāla. No Liepājas ierodas diriģents Hanss Holcapfels, un doktorātā notiek īsti koncerti: tēvs spēlē vijoli, kāds viņa draugs čellu. Kā atceras Zenta – viņas dzīve noritēja starp „flīģeli un mikroskopu”.
Kad notiek lielā nelaime (piecu gadu vecumā meitene saslimst ar bērnu trieku un „visu mūžu staigā vairs tikai sapņos” ), tieši tēvocis Hanss, uzticīgi un bezcerīgi mīlēdams Zentas māti, nu sēdina Zentu paštaisītos ratiņos un stumj veselus desmit kilometrus uz Liepājas simfoniskajiem koncertiem. Tēvs māca latviešu valodu. Mājskolotāji pasniedz krievu un vācu valodu, viņu vidū arī kāda revolucionāre Marta Jūra, kas stāsta par brīvības cīņām. Divas reizes Zenta tiek vesta uz Berlīni; operācijas neizdodas, sākas dzīve caur „atsacīšanās restēm” (vēl sirmā vecumā viņa nespēj samierināties ar invaliditāti). Taču pienāks laiks, kad Mauriņa pasacīs: „Arī ratiņos sēžot, var ko sasniegt,” – un pati palīdzēs smagi piemeklētajiem.
1913. gadā Zenta iestājas Liepājas krievu ģimnāzijā – uzreiz 6. klasē, absolvējusi 1915.g. Viņai ir spoža iztēle, un tieši krievu literatūra izraisa fantāzijas lidojumus. Viņai gribas līdzināties dažādu krievu literāro darbu varonēm, vispirms jau gribas kļūt līdzīgai Turgeņeva varonēm, īpaši Līzai, kā arī Tolstoja Natašai, bet par vīrieša ideālu kļūst Andrejs Balkonkis. Dzimst kāda īpaša aizraušanās, nē, drīzāk mūžīga mīlestība uz L. Andrējevu.
Izlaiduma eksāmenos Zenta izvēlas sacerējuma tematu „Bērni Dostojevska romānos” un uzraksta tik spoži, ka tiek aicināta uz Pēterpili, tiek arī aicināta uz Vāciju, bet sākas karš.…
