Bieži vien cilvēki runā vienu, bet domā pavisam ko citu. It sevišķi to varētu teikt par rūdītiem noziedzniekiem. Taču ķermenis nemelo- kustības un žesti precīzi atspoguļo cilvēka iekšējo stāvokli, vēlmes un jūtas. Tāpēc ir svarīgi pareizi noteikt brīdi, kad otrs cilvēks melo vai cenšas ko noslēpt. Un tas ir arī viens no kriminālistikas speciālajiem uzdevumiem: pētīt noziedznieka uzvedību pēc nozieguma izdarīšanas (postkriminālā uzvedība1), lai pēc tās varētu pareizi noteikt vai tas melo vai nē. Kriminālistikā mācību par cilvēka ārējām pazīmēm sauc par habitoloģiju2, un tā arī pēta likumsakarības, pēc kurām veidojas informācija par cilvēka ārējām pazīmēm un uzvedību konkrētu izmeklēšanas darbību laikā. Protams, ka habitoloģijas ieteikumu pamatā ir ietvertas arī psihologu atklātās likumsakarības, kuru ietekmē cilvēks uztver cita indivīda ārienes veidolu. Uz jautājumu kāpēc es izvēlējos apskatīt tieši jautājumu par cilvēka ķermeņa valodu, es varu teikt to, ka strādājot praktiskajā darbā savā kriminālpolicijas inspektora specializācijā, kur man katru dienu jāsastopas ar dažādiem cilvēkiem, šim jautājumam ir liela nozīme. Faktiski jau jebkurš cilvēks katru dienu vairāk vai mazāk ir pakļauts saskarsmei ar citiem un bieži vien pats veic neapzinātas kustības ar savu ķermeni, tādējādi parādot otram to, kā patiesībā viņš šajā brīdi jūtas un ko domā. Jau mācoties Policijas akadēmijā Policijas koledžā, psiholoģijas studiju kursā mani visvairāk ieinteresēja tieši temats par cilvēka ķermeņa valodu, un es centos uzzināt par to ko vairāk. Visu laiku biju mācījies par to, kā atklāt slēptus noziegumus, kad primārās darbības notikuma vietā ir beigušās bez rezultātiem un jācenšas izzināt informāciju no personas, taču kas un kā jādara lai radītu psiholoģisku kontaktu, man nebija īsti skaidrs, nemaz jau nerunājot par neverbālās komunikācijas aspektiem vai to lietojumu, cilvēkiem tiekoties aci pret aci. Protams, ka runāt par šo jautājumu tīri teorētiskā plaknē ir viens, bet to visu uztvert un pareizi izmantot dzīvē, pavisam kas cits.
Pirms es sāku apskatīt tuvāk jautājumu par ķermeņa valodu, gribētu atzīmēt, pēc manām domām, vienu ļoti precīzu FIB speciālistu atziņu par to, ka stāstījuma pilnīgums ir atkarīgs no klausītāja mākas aktīvi klausīties, respektīvi – nepārtraukti ar žestiem, ķermeņa stāvokli, acu skatu, apstiprinošiem žestiem u.tml. demonstrējot runātājam savu uzmanību un ieinteresētību1. Tas nozīmē, ka sarunā ar otru cilvēku, arī klausītāja statusā, ir jāpiedalās aktīvi. Tad saruna un tikšanās būs ļoti efektīva.
Lielākā daļa galveno saprašanās žestu ir vienādi gandrīz visā pasaulē. Piemēram, kad cilvēki smaida, viņi ir priecīgi: kad sarauc pieri vai drūmi skatās, viņi ir dusmīgi. Galvas mājiens visur tiek lietots, lai pateiktu ”jā”, savukārt galvas grozīšana nozīmē ”nē”. Domājams, ka pēdējie divi žesti ir iedzimti, jo mazulis tos sāk lietot jau pēc piedzimšanas, kad neviens viņam vēl neko nav mācījis. Dažu žestu izcelsmei var izsekot līdz mūsu pirmatnējai pagātnei. Piemēram, zobu rādīšana ir atvasināta no uzbrukuma darbības, un mūsdienās cilvēki to lieto smīna un citu līdzīgu naidīgu žestu vietā, kaut arī viņi negatavojas uzbrukt. …
