Komunikācija ir līdzeklis, ar kura palīdzību saistām sevi ar pārējo cilvēci. Mēs dzīvojam diezgan simboliskā vidē, jo simboliskā komunikācija ir kļuvusi par galveno mehānismu, kas palīdz mums koordinēt un strukturēt savu uzvedību grupās un sabiedrībās.
Simbols ir zīme, kas noraida nozīmi ar sabiedrībā pieņemtu vienošanos palīdzību, savstarpēju sapratni par šī simbola nozīmi grupas vai visas sabiedrības līmenī.
Simboliskās komunikācijas ietvaros žestus saprot kā sociālus aktus ar simbolisku nozīmīgumu, kas kalpo komunikatīviem mērķiem. Plaši izplatītais žests — galvas kustības no vienas puses uz otru — ar nozīmi «nē» sastopams daudzās kultūrās ar vienu un to pašu nozīmi, bet ir specifiskāki žesti, kas raksturīgi tikai kādai noteiktai kultūrai. Tāpēc starpkultūru komunikācijā var rasties pārpratumi, jo žestu nozīme tiek interpretēta pretēji iecerētajai. To der ievērot, organizējot starptautiskas darījumu tikšanās. Pēdējos gados ir pierādīts, ka veiksmīgu darbību gan indivīda, gan organizācijas līmenī nosaka emocionālā inteliģence, kuras viens no būtiskākajiem aspektiem ir saskarsme
Ar ķermeņa valodas vai neverbālās komunikācijas palīdzību mēs pārējiem pārraidām informāciju par savām sajūtām, attieksmēm un nolūkiem. Ķermeņa valoda ir cieši saistīta arī ar statusu. Sociālās psiholoģijas pētnieki noskaidrojuši, ka priekšniekam runājot ar padoto, hierarhijas zemākais loceklis cenšas klausīties ieinteresēti ar viņa vai viņas acu skatienu cieši pievērstu runātājam. Skatīšanās apkārt nozīmētu cieņas trūkumu. Taču, kad runā padotais, tiek uzskatīts par pieņemamu, ja priekšnieks raugās apkārt vai savā pulkstenī. Parasti cilvēks ar augstāku statusu runā vairāk, pretendē uz lielāku telpas daļu sev apkārt un biežāk pārtrauc otru nekā zemāku amatu vai statusu ieņemošie cilvēki — tādas atziņas savā grāmatā «Sociālā psiholoģija» apkopojis Džeimss Vander-Zandens. …
