Vēsture
Leģenda vēsta, ka zīdu 2600 gadus p.m.ē. atklāja ķīnas imperatora sieva, četrpadsmit gadus vecā Xi Ling Shi, arī zināma kā Lei Zu, kuras tējas krūzītē netīšām iekrita zīdtauriņa kokons.Ieskatoties tasītē, viņa ievēroja, ka no kokona atdalās smalks diega pavediens un, izņēmusi no tasītes, viņa atklāja, ka no tā var attīt garu, brīnumaini spīdīgu, smalku diegu. Viņai esot ienākusi prātā ideja no tā izgatavot audumu, no kurā pēcāk tika izgatavots apģerbs viņas vīram, par ko tas esot bijis ļoti pateicīgs. Šis atklājums bija tik nozīmīgs, ka Zi Ling Shi tika pasludināta par dievieti.
Ilgus gadus zīda izgatavošana tika glabāta stingrā slepenībā. Katram, kas bija gatavs izpaust zīda ražošanas noslēpumu, pat pateikt tikai vienu vārdu, tika draudēts ar nāvessodu, tomēr ar laiku zīda ražošanas noslēpums izkļuva ārpus Ķīnas robežām. Ķīnas imperatoriem šo noslēpumu izdevās noglabāt 3000 gadu. Japāņiem bija izdevies pārmānīt pie sevis četras ķiniešu kokubīnes, kas bija ar mieru apmācīt japāņu galmu parastā ornamentālā zīda aušanas mākslas noslēpumu. Japānas Settsu provincpē par godu šīm sievietēm ir uzcelts templis. Pēd gāda laika zīds kļuva par valsts ekonomikas nozari un nodrošināja Japānas ietekmi pasaulē apmēram 1600 gadu.
Sanskrita avoti vēsta, ka Indijā zīds pazīstams jau vismaz 1000 gadus p.m.ē., taču nav skaidrs vai runa ir par zīda diegu vai audumu, taču leģenda no 4. gs, ka kāda Ķīnas princese, kas apprecējusi Indijas princi, dodoties uz jaunajām mājām, matos paslēpusi zīda kokonu un zīdkoka sēklas savos matos. Indijā zīda ražošana tika uzsākata staro Gangas un Bramprutras upēm, taču zīda ražošanai nestabilo apstākļu dēļ zīdu Indija atsāka ražot tikai 16. gs pēc mongoļu karagājieniem.
…
