Īss izklāsts
Z-īrijas vēsturi var izsekot atpakaļ līdz pat 17tajam gs., kad angļiem beidzot izdevās pakļaut salu pēc veiksmīgas dumpinieku apspiešanas. Skotu un angļu protestanti kolonizēja lielus zemes īpašumus, jo īpaši ziemeļos. Olstera tika novietota kaut kur neatkarīgi no pārējās Īrijas, kas pārsvarā bija katoliska.
19.gs laikā ziemeļi un dienvidi vēl vairāk atdalījās, ekonomisko atšķirību dēļ. Ziemeļos dzīves līmenis auga līdz ar industrijas un manufaktūru uzplaukumu, kamēr dienvidos nevienlīdzīgā sadale starp zemi un resursiem (anglikāņu protestantiem piederēja lielākā daļa zemes), noveda pie lielās katoļu populācijas zema dzīves līmeņa. 1801. g. Īrija kļuva par Lielbritānijas sastāvdaļu. Tūlīt pēc tam īri uzsāka cīņu par katoļu tiesību pielīdzināšanu protestantiem. 1823. g. nodibināja „katoļu asociāciju” un 1829. g. pieņēma katoļu emancipācijas likumu (atbrīvošanās no pakļautības, atkarības, aizspriedumiem, no visa, kas novecojis, līdzvērtīga sabiedriskā stāvokļa iegūšana). Līdz ar to atcēla katoļiem noteiktos ierobežojumus kļūt par parlamenta locekļiem, ieņemt amatus valdībā u.c. 1886. g. un 1893.g . Lielbritānijas parlamentā tika iesniegts likumprojekts par pašpārvaldes piešķiršanu Īrijai, taču abas reizes to izgāza konservatīvie un daļa liberāļu, jo tie uzskatīja, ka Īrija ir neatņemama Lielbritānijas sastāvdaļa.
Z-īrijas politiskā atdalīšanās no pārējās Īrijas nenotika līdz pat 20tā gs. sākumam, kad protestanti un katoļi sadalījās divās karojošās nometnēs par tā saukto Īrijas „mājas likuma” jautājumu. Lielākā daļa īru katoļu vēlējās neatkarību no Lielbritānijas, bet īru protestanti baidījās dzīvot zemē, kurā valda katoļu vairākums. 1918. g. dec vēlēšanās visa Īrija, izņemot Olsteru, nobalsoja par īru ekstrēmistu partijas Sinn Fein biedriem (šīnfeineriem). Viņus vadīja Eimens de Valera, no Linkolna cietuma izbēdzis ieslodzītais. Šinfeineri sāka veidot savu parlamentu, valsts pārvaldes aparātu un armiju. No brīvprātīgajiem saformēja Īru Republikāņu Armiju (IRA).
Lai apmierinātu abu pušu prasības, briti 1920. g. pieņēma Īru valdības aktu. Tas sadalīja Īriju divās atsevišķās politiskās vienībās, kur katrai bija sava valdība – viena Dublinā, bet otra Belfāstā, turklāt kā vienai, tā otrai bija jābūt pārstāvētai Lielbritānijas parlamentā. 1921. g. vēlēšanās šīnfeineri ieguva gandrīz visas vietas Īrijas dienvidos, bet unionisti – Olsterā. Olsteras protestanti aktu pieņēma, bet dienvidu katoļi to noraidīja un turpināja pieprasīt pilnīgu neatkarību vienotai Īrijai.
Sekojošajā partizānu karadarbības periodā starp IRA un britu spēkiem, 1921. gadā tika noslēgts līgums izveidojot Īrijas Brīvvalsti, kas sastāvēja no 23 dienvidu valstīm un 3 Olsteras valstīm, un ieguva domīnijas statusu, respektīvi, tā palika kā Britu impērijas sastāvdaļa, kurai bija piešķirtas pašpārvaldes tiesības un kas ietilpa Britu nāciju sadraudzībā. Pārējās 6 Olsteras valstis (Entrema, Ārma, Daunu, Fermena, Londonderi, Tirona) izveidoja Z-īriju, kura palika kā daļa no Lielbritānijas. 1949. gadā Īru Brīvvalsts kļuva par neatkarīgu republiku.
Lai gan bruņota karadarbība starp katoļiem un protestantiem norima pēc 1921. gada līguma, vardarbība atkal parādījās 1960to gadu beigās. 1968. g. Londonderijā un Belfāstā uzliesmoja asiņainas sacelšanās. 1969.g. tika ievests britu karaspēks, lai atjaunotu kārtību, bet konflikts saasinājās, kad IRA un protestantu civilpersonas, apvienojušās militārās grupās, veica bombardēšanas un citus terora aktus. Šis konflikts, kas ieilga līdz pat 90.tajiem gadiem, kļuva pazīstams kā „Nepatikšanas”.
Par spīti pūlēm pieņemt kādu lēmumu attiecībā uz konfliktu 1970to un 80to gadu laikā, teroristu vardarbība 90to gadu sākumā vēl joprojām bija liela problēma, un britu karaspēks turpināja pielietot spēku. Vairāk kā 3 000 cilvēku ir miruši Z-īrijas nesaskaņu dēļ.
Likumi un valdības lēmumi izrādījās diskriminējoši Ziemeļīrijas katoļiem. Viņu dzīves apstākļi bija ļoti slikti un bezdarba līmenis augsts. Šīs eksistējošās pārestības izmantoja IRA, kas vēlējās saraut saikni ar britiem un Z-īriju pievienot Īrijai.
…
