18. gs. pirmā puse bija laiks, kad diezgan strauji izmainījās situācija un spēku samēri Ziemeļeiropā. Divdesmit vienu gadu ilgstošais Lielais ziemeļu karš pielika punktu Zviedrijas lielvalsts statusam un priekšplānā izvirzīja jaunus spēkus, ar ko Eiropas valstīm bija jārēķinās vēl ilgi. Kara norisē lielu lomu spēlēja Zviedrijas karaļa Kārļa XII rīcība, kas deva Zviedrijai gan uzvaras kara pirmajā posmā, gan smagus zaudējumus kara pēdējā dekādē, tomēr kara rezultātu nevarētu uzskatīt tīri par Zviedrijas sakāvi karā – drīzāk tas bija loģisks iznākums saspīlējumam, kas bija radies jau 17. gs. un 18. gs sasniedza kulmināciju, tāpēc referāta sākumā tiks apskatīta situācija Eiropā, kurā arī rodami kara cēloņi, pēc tam pievēršoties Kārļa XII diplomātijai kara laikā.
17. gs. otrajā pusē Zviedrija bija sasniegusi teritorijas ziņā plašākos apmērus savas pastāvēšanas vēsturē – Baltijas jūra bija kļuvusi par Zviedrijas iekšējo ezeru. Tomēr lielie izdevumi šī mērķa sasniegšanai bija novājinājuši valsti, tāpēc Kārļa XI iekšpolitika bija vērsta uz finansiālā stāvokļa uzlabošanu, ko viņš arī veiksmīgi realizēja. Spēcīga un labi organizēta bija Zviedrijas armija, tomēr tā bija armija, kas vairāk piemērota mieram, nevis karam, tiekot uzturēta no Zviedrijas iekšējiem līdzekļiem, tādā veidā izvairoties no ārēju subsīdiju nepieciešamības. Tādēļ Kārļa XI ārpolitika bija orientēta uz miera saglabāšanu; apprecot Kristiana V meitu Ulriku Eleonoru, viņš cerēja atjaunot attiecības ar Dāniju, un, 1680. gadā noslēdzot savienību ar Angliju un Nīderlandi, pārorientēja Zviedrijas ārpolitiku, lai izvairītos no tiešas iesaistīšanās Rietumeiropas konfliktos kā tas notika 1674. gadā – karā ar Brandenburgu.…
