Zigmunds Freids

Igors Šuvājevs raksta- 1929.gada 29. oktobris, „Melnā ceturtdiena”- biržas krahs. Tam seko notikumi, kas jūtami visā pasaulē un ko drīz vien sāk dēvēt par Lielo depresiju. Nedēļu agrāk Freids nodod tipogrāfijā darbu „Īgnums kultūrā”, kas iegūst pamatīgu rezonansi- nepilna gada laikā tiek pārdoti 12000 grāmatas eksemplāri. Taču ne jau depresīvais noskaņojums nodrošina darba popularitāti. Kaut gan tolaik dominē pasauluzskatiskie traktāti, kurus raksturo īdzīgums par bojāgājušo, norietošo vai atsvešināto pasauli. Diagnozes tiek uzstādītas visai vienveidīgas, toties tiek piedāvāti visdažādākie terapijas varianti. Plaukst antisemītisms, rasistiskā vai tautiskā domāšana. Miljoniem cilvēku cer gūt pestīšanu dažādās masveida kustībās- komunismā, okultismā, veģetārismā, nūdismā, teosofijā un antroposofijā. Pats Freids saka- manā darbā ir runa par kultūru, vainas izjūtu, laimi un līdzīgām augstām lietām, šī darba laikā es no jauna atklāju pašas banālākās patiesības. Kas tad ir šīs patiesības? Par vienu no šīm patiesībām Freids raksta: „ Runa nepavisam nav par optimistisku vai pesimistisku dzīves teoriju; tikai abu pirmdziņu- Erosa un nāves dziņas- sadarbība un pretdarbība izskaidro dzīves izpausmes sadarbība un pretdarbība izskaidro dzīves izpausmju krāsainību, bet nekad ne kāda no tām viena pati.”…