Viduslaiku zinātnieks Eiropā bija mūks vai klerikālis. Termins ''klerikāļu zinātne'' mūsdienās izraisa citas asociācijas, nekā tas bija viduslaikos, jo vārdam ''klerikālis'' bija plašāka nozīme. Tas apzīmēja pirmām kārtām visus tos, kas nodevās studijām. Klerikāļiem zinātnes attīstībā šai laikā bija progresīva loma. Viņi izstrādāja intelektuālās programmas, demonstrēja pierādījumu spējas un ieviesa jaunievedumus. Viduslaiku izglītība bija klerikāļu izglītība, un tā atradās varas sistēmas kalpībā.Tās uzdevums bija nolīdzināt visas pretrunas, lai paliktu nemainīga pāvestu baznīca nemainītos feodālās sistēmas pamati. Klerikāļi to darīja visos sociālo procesu aspektos.
Zinātne attīstījās ciešā mijiedarbībā ar reliģisko domu, nemitīgi samērojot savas atziņas ar to un vienlaicīgi tiecoties apstiprināt savu autonomiju. Ticības un prāta atticību problēma bija viena no centrālajām viduslaiku kultūrā — gan teorētiskā ziņā, gan arī tai aspektā, kādu nozīmi šī problēma ieguva to cilvēku dzīvē, kuri centās izskaidrot pasauli un savu vietu tajā.
Šai periodā cilvēki apguva dabas spēkus, mācījās izmantot ūdens, vēja un dzīvnieku enerģiju un pirmo reizi vēsturē radīja sarežģītu civilizāciju, kas nebija balstīta uz smagā vergu darba izmantošanu. Taču tehniskie sasniegumi tieši neietekmēja zinātni. Zinātne viduslaikos galvenokārt nodarbojās ar grāmatu un balstījās galvenokārt uz abstrakto domāšanu. Dabu pakļāva novērojumiem, nereti eksperimentiem. Zinātnes uzdevums bija nevis pārveidot dabu, bet saprast pasauli kā tādu — kāda tā veidojās vērojjumu procesā, kas neiejaucas dabiskā notikumu gaitā un neplāno to izmainīt, vadoties no praktisko vajadzību aspekta.
…