Sastopoties ar etrusku kultūru literatūrā, mana pirmā reakcija bija šoks. Tik augsta attīstība tik senos laikos, bet tik maz informācijas par to. Dažās mākslas vēstures grāmatās mazliet, it kā garāmejot, dažās vispār nemaz, it kā šādas tautas vispār nebūtu bijis. Senie romieši , izrādās, jau pirms mums krietni pastrādājuši pie tā, lai par etrusku sasniegumiem paliktu pēc iespējas mazāk liecību. Tas ir tik vienkārši, mazliet noklusēt, mazliet piemelot, un visa slava tiek tikai pašiem. Es ķēros pie darba ar domu, ka laiks labot nodarīto netaisnību, bet interneta džungļos ar prieku atklāju, ka zinātnieki beidzot pamodušies, lai atdotu godu šai izcilajai izmirušajai civilizācijai. Tātad mans darbs būs vienīgi dažādu viedokļu un atklājumu apkopojums uz subjektīvas bāzes, jo es nespēju noslēpt dziļo cieņu un apbrīnu pret šo tautu.
Izrādās, cilvēku interese par etruskiem beidzot ir pamodusies, taču, kāds varētu būt patiesais iemesls. Varbūt pie vainas ir izcilie mākslas darbi, kas ietver gan skaistus zelta juvelierizstrādājumus sarežģītā granulētā stilā, gan izcilas bronzas statuetes, vai varbūt saistošs ir noslēpuma plīvurs, kas sedz šīs tautas izcelšanos, par kuru joprojām notiek strīdi. Arī viņu valoda nav līdzīga nevienai citai, un rakstīto arvien vēl nav izdevies iztulkot. Vilinošs ir arī fakts, ka etrusku civilizācija tik ilgi ir tikusi ignorēta senās pasaules studijās, un mēs joprojām par to zinām tik maz. Lēnām šis līdzsvars sāk izlīdzināties, un mēs varētu sākt ar kādas etruskoloģijā iegrimušas personas vārdiem.…