Pēdējais skats. Atkal lauku mājas. Pirts. Vecā sieviņa ierauga velniņus. Kuri iet tādi ,kā apjukuši nezin īsti kur iet.
Vecā sieviņa – veries, veries divi!!! (Paņem abus pie rokas. Velniņi pārsteigti , bet dodas līdz sievietei.)
Varētu uz skatuves parādīties dūmi , jo pirts skats. Slotiņas, baļļas.
Lielmāte aiz aizslietņa vaicā – ko tu tik ilgi ārā darīji?
Vecā sieviņa – Nekas , nekas lielmāmiņ. Silts ar sildīšanu. Labs ar gaidīšanu. Jūs gribējāt , lai jums saķerot mantinieku , bet , ko domājiet , saķēru divus. Ir nu gan drusku tādi melnīgsnēji , bet ņipri. Pag, es tos nomazgāšu drusku baltākus.
Liek pie baļļām mazgā un per ar slotiņām. Velniņi sākumā pretojas , bet tad kļūst mierīgi. Atkal dūmi. Velniņi pārģērbjas par baltiem.
Teicējs – Vai nu vecās sieviņas vārdi , vai vīns , ko lielskungs deva no priekiem , ka viņam un lielmātei bērniņi piedzimuši , vai vārdi un viss kopā. Vienalga , bet vēlēšanās spoži piepildījās. Mūsu mazie varoņi palika veseli, izauga lieli , piedzīvoja un darīja daudz prieka un bija tik krietni vīri , ka viņu dvēseles pēc ilgi no dzīvota mūža nenokļuva vis ellē , bet gan aizlidoja turp , kur gaviles nebeidzas mūžīgi.
…