1980.gada ANO konvencija par starptautiskajiem preču pirkuma līgumiem

Šo tēmu izvēlējos tāpēc, ka jautājumi, kas skar līgumattiecības starp darījuma pusēm, ir līdzīgi un vienādi svarīgi jebkurā valstī. Manuprāt, nav būtiskas atšķirības starp to, vai prece tiek realizēta vienas valsts ietvaros, vai starp dažādām valstīm. Būtiskākais aspekts jebkura darījuma noslēgšanā, tostarp preču pirkuma vai pārdevuma realizēšanā, ir vadīties pēc godprātības principa, bez viltus, spaidiem un maldiem.
Latvijā starptautisko tirdzniecības līgumu sistēma bija attīstīta jau pirmskara gados. Pēc neatkarības atjaunošanas Latvija darbojas ievērojot atjaunotā Civillikuma normas, jaunus likumus un normatīvos aktus, kas skar preču pirkšanu un pārdošanu, kā arī ir noslēgusi daudzus tirdzniecības līgumus un pievienojusies vairākām konvencijām. Starp šādiem starptautiskiem dokumentiem ir arī 1980.gada ANO konvencija par starptautiskajiem preču pirkuma līgumiem (jeb “1980.gada ANO konvencija par starptautiskajiem preču tirdzniecības kontraktiem” J.Bojāra redakcijā).
Šīs konvencijas teksts veido kompromisu starp civilo un vispārējo tiesību sistēmu. J.Bojārs savā monogrāfijā “Starptautiskās privātās tiesības” citējot P.Šlehtriemu (Peter Schlechtriem) raksta – “Konvencijas teksts patiesībā ir salīdzināmo starptautisko komerciālo tiesību sintēzes rezultāts un valstu gribas paraugs reformēt savas tirdzniecības tiesības”.
Turpmākajā darba izklāstā, mēģināšu izšķetināt starptautiskajos preču pirku līgumos ietverto pušu gribas autonomijas izpausmi un paražu pielietojumu, kā arī apskatīšu līguma formu.…