Valsts suverenitātes princips

Mūsdienu reālā situācija un globalizācija suverēnajām valstīm atstāj minimālu izvēli. Valstu valdībām, kas patiesi rūpējas par iedzīvotāju labklājību, faktiski nav iespējams norobežoties no notiekošā. Protams, tas prasa arī adekvātas korekcijas jēdzienu izpratnē un likumdošanā. Taču demokrātiskums un suverēnā līdztiesība saglabājas, jo beigu beigās lēmumus pieņem pašas valstis un to pilsoņi. Suverenitāti diez vai apdraud legalizācija. Suverenitātes kā analītiska rīka derīgums noteiktās starptautisko attiecību teorijās nav mazinājies. Suverenitātes deleģējums noteiktās jomās pārnacionālām organizācijām neatceļ suverenitāti par sevi. Protams, vienmēr būs cilvēki, kuri politiskās debatēs žēlosies par suverenitātes zaudējumu, kas tiek saprasta kā nacionāla autonomija. Tomēr cēloņsakarību starp legalizāciju un nacionālas autonomijas zaudējumu ir grūti konstatēt. Pilnībā var apgalvot, ka starptautiskās politikas legalizācija valstīm atdod kaut cik autonomijas, ko tās ir zaudējušas globalizācijas gaitā. Citiem vārdiem, legalizācija var palīdzēt valstīm atgūt suverenitāti. Visas Eiropas integrācijas pamatā ir demokrātisku lēmumu pieņemšana dalībvalstīs. Katrai valstij ir tiesības pievienošanās procedūru noteikt saskaņā ar savu konstitūciju un šajā procesā iesaistīt pilsoņus. Katras valsts pievienošanās ir atšķirīga. Pievienošanās notiek saskaņā ar individualizētiem noteikumiem, par ko vienošanās panākta jau sarunās, kuras veiktas pirms iestāšanās. Tā, piemēram, Norvēģijā balsojums bija negatīvs, Dānijā iedzīvotāji prasīja pievienošanās līgumā izdarīt grozījumus, Īrijā bija nepieciešama pastiprināta skaidrošana, bet Zviedrijā norisinājās sekmīgs valdības un sabiedrības dialogs, tāpēc vajadzības bija skaidras pirms sēšanās pie sarunām un rezultāta pieņemšanas. …