Attīstoties sabiedrībai, dzīve kļūst arvien daudzveidīgāka, sabiedrība daudzskaitlīgāka, sabiedriskās attiecības komplicētākas un līdz ar to pieaug sociālā reglējuma apjoms. Katrā vēstures laikmetā dabiskās tiesības tika citādāk interpretētas. Tās piemēroja vietējiem apstākļiem, valsts un valdnieku prasībām. Tādejādi arī šo tiesību nozīme un ietekme katrā laika posmā nav bijusi vienāda.
Cilvēks atšķiras no dzīvnieka ar to, ka tas spēj runāt, visam dot vārdu, celt mājokli, izgatavot priekšmetus, iegūt no augsnes pārtiku. Dabā ir vienotība, un, ja tajā pastāvošos likumus pārkāpj, tad cilvēkam ir jācieš neatkarīgi no tā, vai kāds cits ir ievērojis pārkāpumu vai nav. Turpretī cilvēku iedibinātie likumi it visur ir atšķirīgi, un nav nevienas paražas, kas vienotu cilvēku; ja cilvēks pārkāpj likumus, tad viņš izpelnās sodu tikai tad, ja kāds šos pārkāpumus ir pamanījis. …
