Tiesību filozofijas misija ir būt cilvēcības sardzē:
*Jānis Broks: ,,tiesību filozofijas uzdevums ir pasargāt cilvēku no viņa paša” (diskutējami);
*Bernds Rīters: ,,Juristi, kas nav apzinīgi izvēlējušies savu tiesībteorētisko pozīciju, ir sabiedrības un politikas risks”.
Termins ,,tiesību filozofija” radies 18.gs. beigās. Pirmais, kas lietoja šo jēdzienu, bija vācu jurists, Getingenas universitātes profesors Gustavs Hugo – vēsturiskās tiesību skolas aizsācējs. Tiesību filozofija kā pozitīvo tiesību filozofija - ar tiesību filozofiju Hugo saprata pozitīvo tiesību vispārējo daļu kā ievadu sevišķajai daļai jeb arī kā mācības par tiesībām filozofisko daļu. Hugo uzskatīja, ka jurisprudencei jāsastāv no trim daļām:
1)juridiskās dogmatikas (spēkā esošās tiesības – empīriska pieeja);
2)pozitīvo tiesību filozofijas un
3)tiesību vēstures.
Pēdējās divas – tiesību zinātniskās izziņas saprātīgs pamats.
Tiesību filozofija kā patstāvīga tiesību zinātnes disciplīna saistāma ar Hēgeli un viņa darbu ,,Tiesību filozofija” (,,Dabiskās tiesības un valsts zinātne aprakstos. Tiesību filozofijas pamati”). Hēgelis tiesību filozofiju uzskatīja nevis par tiesību zinātnes, bet gan filozofijas disciplīnu. Juridisko zinātni (pozitīvo tiesību zinātni vai pozitīvo zinātni par tiesībām) viņš raksturo kā vēstures zinātni. Par patieso zinātni par tiesībām Hēgelis uzskatīja tieši tiesību filozofiju, kuras izpētes priekšmets ir tiesību ideja un tiesību būtība. Tiesību filozofijas uzdevums ir tiesību būtības izzināšana – šāda izziņa ir iespējama tikai pareizas domāšanas rezultātā, izzinot tiesības no filozofiskā aspekta. Tiesībās cilvēkam ir jāmēģina rast savs saprāts, cilvēkam jāpēta tiesību saprātīgums. Ar to arī nodarbojas tiesību filozofija atšķirībā no pozitīvās jurisprudences.
…
