Nobeigums.
Lielākā vai mazākā mērā darbinieka motivācija piemīt katram darbiniekam, tomēr dažādā daudzumā. Tas vai darbinieks veltīs visus savus spēkus, veicot savus pienākumus, ir atkarīgs no paša personības.
Šai darbā uzskaitīju dažus no svarīgākajām motivācijām, bet tie nav konkrēti salikti no svarīgākajiem uz mazsvarīgākajiem, jo katram darbiniekam tā motivācija svarīguma ziņā sakārtojas savādāk.
Piemēram, man vienas no svarīgākajām motivācijām ir labas attiecības ar vadītāju un kolēģiem un pēc tam nāk atalgojums.
Esmu strādājusi darbā, kur atalgojums bija labs, bet ja no vadītāju puses nav tā cieņa un paļaušanās, tad arī atalgojumam nav vairs tik liela nozīme un pazūd tā motivācija virzīties ar atdevi uz priekšu.
Ir zināms un apkārt dzirdams, ka lielākā daļa strādājoši tepat Latvijā ir neapmierināti ar savu darbu, jo trūkst kāda no šīm motivācijām, viņi izjūt garīgu stresu, “izdzišanu” darba vietā, tāpēc visām motivācijām vajadzētu būt sabalansētām, atkarīgi no katra darbinieka vēlmēm, jo tikai tad būs darba rezultāti.
“Visā, kas skar motivāciju, liela nozīme ir emocijām, jo tieši emocijas ir tās, kas ļauj sasniegt mērķus. Ja darbus darītu pretēji jūtām, tad arī motivācija pazustu.” Tikai tad, ja starp prātu un jūtām būs harmonija, jūsu darbība būs sekmīga.”[1,20.lpp]
…
