-
Vašingtonas konsensus un tā kritika
Ar Vašingtonas konsensu tiek apzīmēts makroekonomisko principu kopums, ko ASV ierēdņi, Starptautiskais Valūtas fonds un Pasaules Banka 80. gados bija ieteikuši Latīņamerikas valstu finansiālās krīzes pārvarēšanai. 90. gados šie principi tika izmantoti bijušās Austrumu bloka valstīs. Vašingtonas konsenss paredzēja, ka: 1) makroekonomiskā stabilitāte sasniedzama, pieturoties vienkāršotiem uzskaites principiem un apsteidzošiem pasākumiem pret inflāciju, apgrozībā esošās naudas daudzumu, procentu likmēm, budžeta un ārējās tirdzniecības iztrūkumu;
2) tirdzniecības liberalizācija un privatizācija novedīs pie optimālas ienākumu efektivitātes. E.Stigliz definēja Vašingtonas konsensusu kā noteikts rekomendāciju atveidojums, ko iesaka starptautiskās organizācijas un ASV astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados.1 Vašingtonas konesensusā ietilpst desmit rekomendācijas valstīm ar finanšu un ekonomisko krīzi.
Fiskālā disciplīna
Valsts izdevumu prioritāšu pārstrukturizācija;
Nodokļu reformas;
Procentu likmju liberalizācija;
Konkurētspējīgs valūtas kurss;
Tirdzniecības liberalizācija;
Iekšējā ārējo tiešo investīciju liberalizācija;
Privatizācija;
Noteikumu atcelšana (deregulation);
Īpašumtiesības .…
Tāpat kā visiem citiem ekonomiskiem apsvērumiem, metodēm un rekomendācijām arī Vašingtonas konsensusam ir sava kritika. Tā ir kritika pret desmit Vašingtonas konsensusa rekomendācijām un būtībā arī kritika pret brīvo tirdzniecību, kā tādu. Tātad, pirmkārt, vajadzētu sākt no tā, ka kritika ir vērsta pret brīvo tirdzniecību. Tas būtībā notiek tāpēc, ka konkrēti piemēri parāda to, ka brīvā tirdzniecība nedarbojas tad, kad tikai sākās valsts iekšējā tirgus liberalizācija. Līdz ar to ekonomiskā attīstība nav strauja valstī un tā sāk augt tikai tad, kad ir sasniegts konkrēts attīstības līmenis, kas nozīmē, ka tiek liberalizēta ekonomika. Savukārt, runājot par Vašingtonas konsensusa rekomendācijām, tad vajadzētu izsecināt to, ka kritika ir vērsta uz visām rekomendācijām:
