Šajā darbā vēlos apskatīt nozīmīgākos 1971.gada 24. un 25.novembrī izdotās Žurnālista tiesību un pienākumu deklarācijas „Minhenes harta”1 svarīgākos punktus, konkrētāk tieši pienākumus, un to saistību ar Latvijā iznākošā žurnāla „Privātā Dzīve” ilustrāciju.
Pasaules demokrātiskajos medijos eksistē divas regulējošās sistēmas:
pašu žurnālistu izveidots ētikas kodekss, kuru redakcijas un izdevēji pieņem labprātīgi un tāpēc arī ievēro to,
valsts izveidota (no izvedējiem un raidorganizāciju valdes neatkarīga) mediju uzraudzības sistēma.2
Minhenes harta darbojas kā pašu žurnālistu izveidots ētikas kodekss, kas regulē viņu darbu.
„Minhenes Hartā”3 ir teikts, ka žurnālistam ir pienākums:
1.Ziņot patiesību, jo sabiedrībai ir tiesības to zināt.
No vienas puses žurnāls „Privātā Dzīve” šo punktu izpilda, jo ziņo par dažādiem notikumiem, ne tikai saistībā ar politiku un ekonomiku, bet arī ar šo nozaru speciālistu ikdienu. Ņemot vērā, ka sabiedrība nogurst no ziņu pārpilnības, šis žurnāls publicē informāciju īsi un kodolīgi, kā arī izmantojot faktus par iesaistīto personu privātu dzīvi, kas interesē lasītājus.
Sandra Veinberga grāmatā „Masmediji” raksta, ka viens no svarīgākajiem labas žurnālistikas kritērijiem ir aktualitāte jeb sabiedrības pieprasījums, tas ir, vajadzība saņemt saprotamu, savam laikam atbilstošu informāciju. Tāpēc īsa informācija spēj būt saistošāka (profesionālajā ziņā – labāks materiāls) nekā garš un analītiskiem faktiem pārbārstīts raksts.4 Šajā ziņā žurnāls „Privātā Dzīve” pilda šo žurnālistikas kritēriju, jo nodrošina publiku ar noteiktam sabiedrības slānim saprotamu un nepieciešamu informāciju.…
